Linda Karpenko ir 20 gadus veca Rīgas Stradiņa universitātes, žurnālistikas programmas 2.kursa studente, kura paralēli studijām arī strādā. Pēc vidusskolas beigšanas vai jau studiju laikā ievērojama daļa jauniešu sāk meklēt darbu. Daļai jo jauniešiem tā ir pirmā darba pieredze, citiem tā jau ir lielāka, piemēram, darbojoties kādos vasaras projektos. Linda līdz šim ir strādājusi divās darbavietās un viņai jau ir izveidojies priekšstats par to, cik viegli vai grūti jaunietim ir atrast darbu, kā arī vai jaunieši vispār vēlas strādāt šāda veida darbavietās.
Linda, Kur Tu šobrīd strādā?
Šobrīd es strādāju viesnīcā „Maritim”, restorānā par viesmīli.
Tu mēģināji atrast darbu uzreiz pēc vidusskolas vai jau studiju laikā?
Tad, kad es pabeidzu vidusskolu, tad man nešķita svarīgi atrast darbu, bet, pabeidzot pirmo kursu, es sapratu, ka darbs ir nepieciešams, jo mēs esam pieauguši cilvēki un mums ir vajadzīgi savi līdzekļi. Es biju atradusi vasaras darbu picērijā, kas atrodas lidostas teritorijā, taču šobrīd es no tā darba esmu aizgājusi.
Pati izdomāji, ka gribi strādāt vai varbūt vecāki ieminējās, ka pietiks sēdēt mājās?
Protams, vecāki vienmēr izrāda kaut kādas iniciatīvas, bet es tomēr pati biju nonākusi līdz tādam punktam, ka es sapratu – man pašai būtu jāsāk pelnīt nauda, lai es no vecākiem naudu vairs neņemtu. Vecāki, protams, ir priecīgi, ka es šobrīd strādāju.
Kāpēc tieši „Maritim”? Nebija citu izvēļu?
Es tāpat kā ļoti daudzi cilvēki darbu meklēju caur paziņām, kas ir, iespējams, viena no visātrākajām un vieglākajām iespējām kā sameklēt darbu. Tā kā šajā viesnīcā strādā mans ģimenes loceklis, tad es vienkārši ieminējos, ka es arī gribētu meklēt darbu, un viņš piedāvāja iespēju apvaicāties savas darbavietas vadībai par iespēju tur strādāt. Tā arī es tur šobrīd strādāju.
Tātad faktiski tu darbu atradi ar pazīšanos un tu nemeklēji darbu visādās nodarbinātības mājas lapās internetā?
Nē, bet vasaras sākumā pirms es atradu darbu picērijā, es biju meklējusi darbu sludinājumos visos iespējamajos portālos, taču tas ir daudz grūtāk un iespēja, ka es darbu atradīšu ar portālu palīdzību ir daudz mazāka kā ar draugu palīdzību.
Kāda bija tava pirmā doma par tavu pirmo darbavietu? Tieši pirmās emocijas, kad saprati, ka patiešām strādāsi te, nevis kaut kur citur.
Kad es atradu darbu „Maritim” es biju diezgan pateicīga par to. Es biju priecīga, ka man nav jāstrādā piecreiz nedēļā, bet es pati varu veidot savu grafiku. Protams, man maksā mazliet mazāk nekā picērijā strādājot, taču tas ir tik daudz, lai es varētu izdzīvot.
Varbūt tu nemaz necerēji šobrīd iegūt darbu, kas nebūtu apkalpojošajā sfērā, vai tomēr mēģināja arī kaut ko citu?
Nu, mans mērķis šobrīd bija iegūt jebkāda veida darbu, lai nopelnītu naudu. Protams, vislabāk būtu, ja es būtu atradusi darbu, kas ir saistīta ar manu profesiju.
Meklēji tāda veida darbu?
Es meklēju. Meklēju darbu žurnālistikā vēl vasaras periodā pirms picērijas, taču prasības tur bija diezgan lielas un es neuzskatīju, ka es esmu pietiekoši spēcīga šajā jomā, lai es varētu pildīt to darbu kvalitatīvi.
Nebija bail no tā, ka šis darbs ir tik atklāts, ka tev ir jāapkalpo cilvēki?
Man bija bailes jā. Man bija uztraukums, piemēram, nest tās pašas paplātes ar traukiem. Man bija jāzina kā pareizi savākt traukus no galdiem, ka nevajag celt šķīvjus pāri klientu galvām, ko es pāris reizes izdarīju, kas nebija īpaši labi. Pašā sākumā ir satraukums par to vai tu dari pareizi, vai tu dari nepareizi, un kas tev būtu jādara citādāk. Bet ar laiku tu pierodi un saproti, ka tas nav nemaz tik grūti.
Pieminēji šīs te vajadzīgās prasmes. Vai bija kaut kāda veida apmācība pirms darba sākšanas?
Vispār es iekārtojos darbā bez nekāda kontakta ar vadību. Viss notika ar mana brālēna starpniecību. Viņš iekārtoja mani šajā darbā, viņš mani arī apmācīja, parādīja kur kas atrodas un kas man jādara. Protams, es uzreiz negāju apkalpot cilvēkus personīgi – pieņemt pasūtījumus, pienest dzērienus un tamlīdzīgi. Kopumā mani apmācīja mans brālēns, bet tagad es mācos pati un skatos ko un kā dara citi.
Kā reaģēja tavi draugi, ģimene, kad pateici, ka esi atradusi darbu „Maritim”?
Vecākiem es neko neteicu pirms es tur nesāku strādāt. Kad es pateicu, tad mamma bija pārsteigta un priecīga, ka es pati esmu izlēmusi pelnīt sev iztiku. Visi pārējie ģimenes locekļi arī bija priecīgi.
Nekādas zināšanas no tevis neprasīja? Kaut vai valodu prasmi.
Nē, prasību nebija. Protams, ir ļoti nozīmīgi, ka es saprotu gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodu, jo viesnīcā tomēr uzturas ārzemju cilvēki.
Kāds bija tavs pirmais iespaids par darba devējiem un darba kolēģiem?
Iespaids noteikti bija un ir pozitīvs. Visi darba kolēģi ir līdzīgā vecumā kā es. Vairums no viņiem strādā profesionāli, jo ir ieguvuši attiecīgo izglītību. Viņi visi bija draudzīgi, pretimnākoši, lai gan situācija bija citādāka, jo visi zināja, ka es esmu brālēna radiniece. Visi to zināja, viņš to visu bija laicīgi pateicis, taču visi mani pieņēma ļoti draudzīgi. Ar vadību man ir neitrālas, ļoti oficiālas attiecības.
Tātad tev šis darbs patīk un apmierina?
Jā, man šis darbs patīk. Es to varu apvienot ar studijām, strādāju pāris dienas nedēļā 8 stundas dienā.
Tu pati veido savu darba grafiku skatoties uz lekciju grafiku vai to dara darba devēji?
Mums ir tāda funkcija kā „brīvdienu kastīte”, kur līdz katras nedēļas piektdienai 12.00 mums ir jāieraksta brīvie datumi, kuri mums ir nepieciešami nedēļas laikā. Cilvēks, kurš veido grafiku to visu ņem vērā un sastāda mūsu grafikus.
Paralēli studijām tu kādu citu darbu nemeklē?
Nē, šobrīd nē. Protams, būs jādomā par prakses iespējām, kas jau sāk kļūt par diezgan aktuālu jautājumu.
Ko tieši tev ir devis darbs? Visādā ziņā.
Piemēram, nākotnē, kad pie manis brauks cilvēki es būšu spējīga viņiem uzklāt ļoti solīdu galdu, zināšu kur kas stāv. Tā, protams, ir visvienkāršākā lieta. Tāpat varu minēt arī spēju komunicēt ar visdažādākajiem cilvēkiem, jo katru dienu mēs sastopam dažādu vecumu, tautību cilvēkus un man ir jābūt spējīgai pielāgoties viņu prasībām.
Kā tu uzskati – tieši šīs apkalpojošās sfēras darbs, kur tradicionāli biežāk nodarbina jauniešus, vai šīs darbavietas ir pietiekoši labas studentiem un, vai vajadzētu izmantot šīs iespējas?
Manuprāt, jauniešiem manā vecumā šādas darba iespējas ir jāizmanto. Ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka viņi nespēj atrast darbu, kas ietilptu viņu kvalifikācijā. Šie apkalpojošās sfēras darbi nav pārāk grūti, visu var ātri iemācīties, un tas neprasa nekādas milzīgas zināšanas un prasmes.
Tavuprāt, jaunietiem pēc vidusskolas ir grūti atrast darbavietu? Kaut vai jau studentam.
Tas ir atkarīgs no katra cilvēka, jo es savas abas darbavietas esmu atradusi ar pazīšanos. Tas ir viens no variantiem, kas ir ļoti ātrs un efektīvs. Protams, ir cilvēki, kuriem paveicas atrast darbu visādos portālos vai sludinājumos, bet tur arī neko nevar zināt.
Kā ir ar piedāvājumiem? Tie ir daudz vai maz?
Piedāvājumi ir ļoti daudz.
Visādu sfēru vai tikai apkalpojošās sfēras?
Dažādās sfērās. Kad es meklēju darbu, tad bija miljoniem sludinājumu tirdzniecības veikalos, restorānos, kur jau bija nepieciešamas dažas prasmes. Tieši apkalpojošajā sfērā piedāvājumi ir pietiekoši, bet jautājums ir vai tas jaunietis vēlas to darbu.
Manuprāt, jaunieši ļoti reti vēlas strādāt apkalpojošajās sfērā pat ja viņiem nav darba.
Jaunieši kaut ko vēlas, viņi augstu tēmē, taču tajā mirklī viņi to nevar dabūt. Tas arī attur tos jauniešus no darba meklēšanas. Viņi labāk sēž mājās. Viņi nesāk ar mazumiņu, taču tas tāpat būs ieraksts CV, lai arī cik mazs tas būtu, taču meklējot darbu kādā līdzīgā sfērā, tā darba pieredze uzreiz būs redzama.
Cik ilgi domā turpināt strādāt šajā darba ietā? Līdz prakses sākumam?
Es noteikti gribētu praksi apvienot ar darbu „Maritim”, jo man tur nav daudz jāstrādā.
Vai ir kāda iespēja tikt paaugstinātai arī šajā darbavietā?
Es jau šobrīd esmu mazliet paaugstināta, jo es strādāju 10.stāva restorānā, kas skaitās tā kā paaugstinājums, jo tur ir augstāks līmenis, taču es neuzskatu, ka es esmu pietiekoši kompetenta, lai tur būtu, bet darba devēji uzskata, ka nav neviena cita cilvēka, kas varētu tur strādāt, jo es strādāju tuvu šai darbavietai, kas viņiem ir svarīgi, jo viņiem ir izdevīgi nemaksāt par taksi, par nokļūšanu darbavietā.
Kāda ir tava nākotnes vīzija tieši saistībā ar darbavietu?
Es, protams, negrasos tur palikt visu savu mūžu, es grasos atrast darbavietu, kas saistās ar manu profesiju. Vislabākais variants būtu, ja es atrastu praksi, kas man vēlāk arī nodrošinātu darbavietu. Jāmēģina atrast pēc iespējas labāku prakses vietu, kur man patiktu strādāt
Tu pieļauj iespēju, ka tu vari sākt strādāt savā sfērā tieši pateicoties praksei vai, tomēr varētu arī beigt augstskolu un tikai tad meklēt darbu žurnālistikā?
Es nezinu, es domāju, ka tas viss būs atkarīgs no visādiem ārējiem apstākļiem. Ja man piedāvās apmaksātu darbavietu vēl studiju laikā, tad, protams, es to pieņemšu neapdomājoties, jo tas ir tas, ko es vēlos darīt, bet neko nevar zināt.
Materiālu sagatavoja 2. kursa žurnālistikas students Raivis Šveicars