Pēc TVNET publikācijām par latviešiem, kuri pēc dzīves ārvalstīs atgriezušies dzimtenē, ar redakciju sazinājās Rūdolfs Cešeiko (28 gadi), kurš pēdējos divus gadus pavadīja Norvēģijā, studējot maģistrantūrā fizisko aktivitāšu fizioloģiju.
Rūdolfa pētniecības virziens ir krūts vēža pacientes un efektīvu fizisko aktivitāšu metožu lietošana, lai būtiski uzlabotu dzīves kvalitāti un ārstēšanās procesu. Šobrīd Rūdolfs ir atgriezies Latvijā un studē doktorantūrā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Viņš arī sācis lasīt lekcijas RSU ergoterapijas studiju programmas studentiem.
No Vecumniekiem līdz Norvēģijai
Rūdolfa saknes ir Vecumniekos, bet vidusskolā viņš mācījās Baldonē. Savukārt, studējot ergoterapiju bakalaura programmā, viņš satika un sadraudzējās ar daudziem ārzemju studentiem, kas arī mācījās RSU. Palīdzot ārzemniekiem iepazīt vietējos apstākļus, Rūdolfs sadraudzējās ar vairākiem norvēģu jauniešiem. Viņi pastāstīja par Norvēģijas izglītības sistēmu, tostarp vienu no lielākajām Norvēģijas universitātēm Tronheimas pilsētā valsts vidienē.
Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē ir ļoti grūti iestāties, bet Rūdolfs jau 3. kursā sāka tam gatavoties. Lai iestātos prestižajā universitātē, vajadzēja ļoti labas sekmes un dažādas rekomendācijas. Bija jāsagatavo diezgan liela dokumentu mapīte. «Studijām šajā augstskolā nevar sagatavoties nedēļas laikā.. Es gatavojos aptuveni gadu.»
Tā kā Rūdolfs 4. kursā piedalījās Erasmus studentu apmaiņas programmā un mācījās Beļģijā, viņam ļoti noderēja beļģu saņemtās pozitīvās rekomendācijas.
Pareizas fiziskās aktivitātes var palīdzēt nesaslimt un atveseļoties
Rūdolfs, gatavojoties studēt Norvēģijā, bija pilnīgi pārliecināts par sava mērķa pareizumu – viņu piesaistīja gan Norvēģijas izglītības sistēma, gan studiju programma par fizisko aktivitāšu fizioloģiju (studiju programmas nosaukums – Exercise Physiology and Sport Sciences).
Rūdolfs uzskata, ka, studējot fizisko aktivitāšu fizioloģiju Norvēģijā, viņš trāpīja desmitniekā. Viņš ir pārliecināts, ka ar pareizām un mērķtiecīgām fiziskām aktivitātēm iespējams palīdzēt gan sportistiem, gan pacientiem. Turklāt otra cilvēku grupa viņu saista daudz vairāk.
Lai zinātu, kā efektīvi palīdzēt pacientiem, vispirms labi jāpārzina cilvēka fizioloģija, piemēram, kā darbojas sirds-asinsvadu sistēma un kā būvēti muskuļi un kauli. Tāpat daudz kas jāzina par fiziskām aktivitātēm, piemēram, kādas, cik, kā, kāpēc un cik ilgi jāveic.
Katrs var palīdzēt sirdij!
Ko tas nozīmē konkrētāk? Ja cilvēks vēlas stimulēt sirds veselību, kuras problēmas ir pamatā vairumam nāves gadījumu, jābūt fiziski aktīvam un jānoslogo sirds-asinsvadu sistēma.
Kā labāko variantu Rūdolfs iesaka 4×4 intervāla treniņu. Tas nozīmē, ka pirmās 5-10 minūtes cilvēks iesildās un viņa sirdsdarbības līmenis sasniedz 60% no maksimālā rādītāja. Tad nākamās 4 minūtes cilvēks intensīvi kustas (ātri skrien vai brauc ar riteni, noslogojot visas muskuļu grupas), noslogojot sirdsdarbību 85-95% apjomā. Pēc tam 3 – 4 minūtes jākustas lēnāk (sasniedzot 60% no maksimālā ieteicamā pulsa). Un šis cikls jāatkārto četras reizes. Rūdolfs norāda, ka pirmajās reizēs intervālu garumi varētu būt īsāki un slodze – zemāka, bet pēc tam gan jācenšas kustēties tik ātri, lai slodzes 4. minūtes beigās būtu grūti sarunāties.
Tā nav izklaide, tas ir reāls darbs, kas jāveic divas reizes nedēļā visu atlikušo mūžu. Gan zinātniskie pētījumi, gan vairāku Norvēģijas profesoru pieredze liecinot, ka šāda kustēšanās ir ļoti efektīva un atstāj ļoti pozitīvu iespaidu uz organismu un veselību. Arī pats Rūdolfs regulāri pilda šo vingrojumu kompleksu, kam ik reizi jāvelta 30-35 minūtes.
Turklāt pozitīvi, ka šādām fiziskām aktivitātēm nav vajadzīgs īpašs aprīkojums, jo pietiek ar piemērotiem apaviem un laika apstākļiem atbilstošu apģērbu. Intensīvi kustēties var gan sporta zālē uz skrejceļa, gan mājas apstākļos, gan parkā vai mežā. Galvenais, lai varētu sekot līdzi sirdsdarbībai un noskrietajām minūtēm.
Arī vēža pacientiem ir jākustas
Rūdolfs piekrīt, ka ilgu laiku onkoloģijas pacienti un šādas fiziskas aktivitātes bija nesavienojama lieta. Par šo jautājumu sabiedrībā valdīja tabu. Taču jaunākie pētījumu apliecina tieši pretējo – arī onkoloģijas pacientiem vajadzīgas pareizas un mērķtiecīgas fiziskās aktivitātes.
Neesot fizioloģiska pamatojuma, kāpēc ar vēzi slimie cilvēki nedrīkstētu sportot.
Rūdolfs savās studijās ir pārliecinājies par pretējo – arī šiem cilvēkiem ir jākustas, jo tas ievērojami uzlabo viņu veselības stāvokli un atveseļošanās procesu. Protams, viņiem nav jāskrien maratoni un jānodarbojas ar ļoti intensīvu un ilgu fizisko slodzi, bet iepriekš aprakstīto 4×4 treniņu viņi varētu veikt, Rūdolfs uzskata.
Viņaprāt, nav pareizi, ka ar vēzi slimajiem cilvēkiem iesaka pasīvu dzīvesveidu un gulēšanu dīvānā. Tas radot vēl lielākas problēmas.
Kāpēc tieši krūts vēža pacientes?
Rūdolfa pētniecības virziens ir krūts vēža pacientes un efektīvu fizisko aktivitāšu metožu lietošana. Par šo tēmu viņš rakstīja arī maģistra darbu. Kāpēc viņu ieinteresēja tieši šī tēma? Strādājot dažādās prakses vietās, students pārliecinājās, ka krūts vēža pacientu vidū situācija nav tik bezcerīga. Palīdzot ar mērķtiecīgām fiziskām aktivitātēm, daudzus sarežģījumus var mazināt un pat likvidēt.
Ja cilvēks pareizi un regulāri kustas, viņam nav nepieciešama ārstēšana ar medikamentiem. Lai tas notiktu, nepietikšot ar mierīgām pastaigām un lēnu kustēšanos. Tas ir labi, bet nedos vajadzīgo ietekmi uz cilvēka veselību.
Pozitīvi, ka Rūdolfs 4×4 treniņam pierunājis arī savus vecākus, kaut gan sākumā tas neesot bijis tik viegli – cilvēkiem ir tendence turēties pie saviem vecajiem paradumiem. Šādi treniņi varot samazināt vecuma izraisītos sarežģījumus un kaites.
Cik veseli esam?
Rūdolfs uzskata, ka Latvijas iedzīvotāju veselība ir līdzīgā stāvoklī kā citās Eiropas valstīs. Arī pie mums ir daļa aktīvo, sportisko un veselo cilvēku, bet tāpat ir daudzi ar lieko svaru. Kopumā liekais svars un mazkustīgums ir liela problēma visā pasaulē. Arī Norvēģija nav izņēmums.
Ir nepareizs stereotips, ka Norvēģijā visi cilvēki ir ļoti aktīvi.
Patiesībā cilvēku aptaukošanās ir ļoti liela problēma arī Norvēģijā, jo daļa iedzīvotāju pārtiek no neveselīgajām amerikāņiem raksturīgajām maltītēm un maz kustas. Tieši kustību un informācijas trūkumu Rūdolfs vaino daudzās cilvēku veselības problēmās. Ar ēšanu neesot tik lielas problēmas: mēs ēdam aptuveni tikpat daudz, cik ēda cilvēki pirms vairākiem gadu desmitiem, bet patlaban kustamies daudz mazāk un retāk, jo daudz kur varam aizbraukt ar automašīnu.
Rūdolfs atgriežas Latvijā
Pēc divu gadu studijām Norvēģijā Rūdolfs šopavasar atgriezās Latvijā, lai gan viņam bija iespēja turpināt pētniecību doktorantūrā. Viņš vēlas integrēt 4×4 treniņus mūsu onkoloģijas pacientu ārstniecības un rehabilitācijas procesā, jo ir pārliecināts, ka tas palīdzētu uzlabot šo cilvēku veselību.
Viņš atgriezies Latvijā, jo pats ir latvietis un viņam patīk Latvija. Rūdolfs vēlas darboties Latvijas vidē un palīdzēt Latvijas pacientiem, kuri cieš no vēža izraisītām problēmām. Kāpēc man darboties Norvēģijā, ja varu to darīt šeit, palīdzot mūsu cilvēkiem.
Rūdolfs vērtē, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmā darbojas ļoti gudri un profesionāli mediķi, bet ne visiem ir pietiekami daudz zināšanu un pārliecības par fizisko aktivitāšu nozīmi ārstniecības procesā. Tāpat arī veselības aprūpes sistēmai vajadzīga sakārtošana.
Lai gan Latvijā mediķu atalgojums ir daudz mazāks nekā Norvēģijā, Rūdolfs ir gatavs, ka pirmos ieskrējiena un sevis pierādīšanas gadus būs jādzīvo ar mazākiem līdzekļiem. Taču jaunajam vīrietim ir lieli plāni un viņš nedomā pie tā apstāties.
Esam gudri un talantīgi!
Rūdolfs arī uzskata, ka Latvijā dzīvo ļoti gudri, talantīgi un inteliģenti ļaudis. Tās ir muļķības, ka latvieši ir slinki un skaudīgi!
Vērojot latviešu darbošanos pasaulē, Rūdolfs pārliecinājies, ka latvieši vada un stimulē daudz dažādu svarīgu procesu. «Mūs respektē, mūsos ieklausās un ciena,» viņš vērtē un piebilst, ka arī pēc atgriešanās Latvijā sastapis ļoti daudz pozitīvu un atsaucīgu cilvēku. «Pie mums viss notiek un viss ir kārtībā!»
Rūdolfs saka – ja Latvijā dzīvojošam cilvēkam ir vēlme un iespēja, viņš var doties uz ārzemēm, lai pārliecinātos, kur nākotnē labāk dzīvot. Daļa aizbraucēju sapratīs, ka Latvijā ir labāki dzīves apstākļi, un galu galā visi ceļi ved uz mājām.
Savukārt citi var saprast, ka viņiem labāk patīk dzīvot ārvalstīs. Bet arī tas nav nekas slikts, un Latvijā palikušajiem ļaudīm to nevajadzētu nosodīt.