Jaunieši arī atgriežas mācību procesā pēc darba ārzemēs. Aktuāls temats Latvijā ir jauniešu nodarbinātība. Jauniešu bezdarba līmenis ir diezgan augsts. Aizvien vairāk Latvijā parādās situācija, ka jauniešiem trūkst darba iespējas, dažādu iemeslu dēļ. Viņiem trūkst pieredzes vai nav konkurētspējīgi ar ilgtermiņā strādājošiem darbiniekiem vai arī vienkārši dažādu uzņēmumu darba devēji nevēlas piedāvāt darba iespējas viņu uzņēmumos jauniešus. Gan studentiem, gan citu vecumu grupas jauniešiem ir diezgan grūti atrast darbu, kuros varētu pilnveidoties. “CV-Online Latvia” biznesa attīstības vadītājs Aivis Brodiņš skaidro, ka jauniešus Latvijā, kuri ir bez darba, var iedalīt divās kategorijās:
• jaunieši ar pamatskolas vai vidusskolas izglītību;
• jaunieši, kuri studē vai tikko ir pabeiguši studijas.
Šī brīža situācija Latvijā man lika aizdomāties, un radās interese intervēt personību, kura ir meklējusi darba iespējas jau pēc pamatskolas. Cilvēkiem ir mūžīgais stereotips, ja pēc pamatskolas cilvēks aizbrauc uz ārzemēm strādāt, tad parasti viņš arī nekad neatgriezīsies, lai izglītotu sevi tālāk un kur nu vēl papildus strādāt. Sacīšu, atklāti arī es biju no šiem cilvēkiem. Bet biju! Līdz satiku Lindu, kura patiešām atgriezās Latvijā, pabeidza vidusskolu un turpina studēt. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, to vēlmes, pilnveidot sevi, nezaudējot iespēju gūt pieredzi. Šajā ziņā es varu apvienot abas kategorijas, Linda meklēja darbu gan ar pamatskolas, vidusskolas izglītību, gan esot studiju procesa laikā.
Kā jūs tikāt līdz studiju procesam?
Linda komentē, ka viņai nācās saskarties ar dažādām problēmām, līdz studijām viņai bijis garš ceļš, lai atrastu sevi un saprasto, ko tad viņa īsti vēlas. Pēc devītās klases, būdama jauna, izvēlējās doties strādāt uz ārzemēm, tas ir, uz Lielbritāniju, kur viņa strādāja rūpnīcā garas stundas, bet pēc viņas ieskatiem tas nebija darbs, kur viņa vēlētos strādāt visu mūžu. Pēc gada Linda atgriezās Latvijā un iestājās Rīgas Raiņa vakara vidusskolā, lai varētu pēc tās studēt. Pēc vidusskolas pabeigšanas iestājās Kosmetoloģijas koledžā.
Cik dažādās un kādās darbavietās esat strādājusi?
Pirmā darba pieredze bija pēc pamatskolas pabeigšanas Anglijā, kur strādāju rūpnīcā kā krāvēja, liku kastēs gatavo produkciju. Pēc gada, atgriežoties Latvijā, mācoties vidusskolā, nebija kur doties. Bet paveicās un sanāca tā, ka tiku vienā, pavisam nelielā kafejnīcā, kurā izturēju 6 mēnešus. Pēc tam uzsāku darbu lielākā kafejnīcā, kurā iespēju strādāt man piedāvāja kāds draugs. Iestājoties koledžā, sāku strādāt nelielā restorānā, bet mainīju darba vidi jo viesmīļa amats ir sarežģīts, nespēju apvienot ar studijām. Un uzsāku darbu manā pašreizējā amatā apģērbu veikalā kā pārdevēja-konsultante.
Pēc kādiem kritērijiem jūs pieņemat darbu? Kādas ir jūsu prasības?
Skatos uz to visu subjektīvi. Skatos jomas, pēc kurām varētu strādāt, izmēģinu visādus darba piedāvājumus, skatos, kas labāk man ir piemērots, un pats galvenais mans kritērijs ir, lai nebūtu kolektīvā aiz muguras nekādas perināšanas. Svarīgi ir draudzīgs kolektīvs, lai spēju tur labi justies un lai būtu labas attiecības ar darba devēju, kurš ir saprotošs un ar kuru var sarunāties brīvi un nepiespiesti.
Kur jūs parasti meklējat sludinājumus par brīvu vakanci, iespēju strādāt? Kam, jūsuprāt, vajadzētu būt sludinājumā, lai jums būt vēlme strādāt konkrētajā jomā?
Katru reizi individuāli, dažreiz pēc draugu ieteikumiem, dažreiz interneta portālā. Pārsvarā sludinājumus esmu meklējusi portālā ss.lv, kur arī veiksmīgi esmu atradusi dažādus piemērotus darbus. Uzticos tam vairāk, manuprāt, šis portāls ir piemērots vairāk tiem cilvēkiem, kuriem nav lielas darba pieredzes, kā, piemēram, CV-online.lv. Sludinājumam vairāk vajadzētu būt, kas uzrunā jauniešus, ka tas ir darbs, kurā var ne tikai strādāt, bet gan arī priecāties par to.
Pēc jūsu pieredzes kādiem darba pienākumiem būtu jāatšķiras no jaunieša bez pieredzes ar ilgtermiņā strādājošu darbinieku konkrētā darbavietā?
Pārsvarā, kad esi jauns darbinieks, maz tev uzticas un tu jūties nevērtīgs, tāpēc domāju, ka nevajadzētu šķirot, bet diemžēl darbos ir tā šķirošana, bet vajadzētu to lietu pagrozīt citādāk, jo jaunieši nav ieguvuši šo ikdienas rutīnu un viņiem vajag dot jaunas iniciatīvas, visiem jābūt vienādiem. Darba devēji atšķir jauniešus no ilgtermiņā strādājošiem. Sākumā ir nepieņemšana, skatās uz tevi no malas, kā jau tas ir ierasts sevi it jāpierada uz ko esi spējīgs. Neviens cilvēks, kā arī es nevienam sākumā neuzticamies, kamēr paši neesam saskārušies ar šī cilvēka darbiem.
Vai jums ir nācies saskarties ar situāciju, kad esošajā darbā neesat apmierināta ar darba apstākļiem, algu, vidi vai ar kaut kādiem citiem būtiskiem aspektiem?
Vairāk ar ko neesmu bijusi apmierināta ir bijis tas, ka nav bijusi īpaši laba komunikācija ar darba devēju. Viņu vēstījums visbiežāk ir: „Esmu augstāks, tu esi zemāks un tev ir jāpakļaujas manam režīmam. Aizgāju no pieredzes, kas man bija viesmīļu amatā, lika izvēlēties vai nu tu paliec un samierinies ar režīmu, ko darba devējs piedāvā, vai nu tev nepatīk un ej prom, tava problēma.
Kāds, jūsuprāt, ir iemesls/i, ka Latvijā ir augsts jauniešu bezdarba līmenis?
Bezdarbs ir saistīts ar to, ka jaunieši nezin paši, ko īsti vēlas, ne jau visiem ir tās iespējas studēt vai strādāt. Jaunieši redz piemēru no saviem vecākiem. Visbiežāk viņi cer uz brīnumu, paši nevēlas strādāt.
Kā, jūsuprāt, varētu Latvijā mazināt jauniešu bezdarbu līmeni?
Tas ir atkarīgs no katra jaunieša individuāli, kāds būs gatavs iesaistīties jauniešu projektos, kāds nē. Pārsvarā tā ir jauniešu vaina, bet daļēji arī sabiedrības vaina. Patiesību sakot, tas ir ļoti diskutējams jautājums.
Ko vajadzētu piedāvāt jebkuram Latvijas esošam uzņēmumam, jauniešiem, kuri tiek aicināti darbā?
Kā es iepriekš minēju, darba devējam vajadzētu vairāk uzticēties jauniešiem, jo viņiem ir iespēja iegūt jaunas idejas, ko jaunietis nes. Viņš nāk ar visādām idejām, kā arī gandrīz vienmēr piekrīt strādāt pa zemāku summu, jo viņiem vienkārši vajag naudu, lai izdzīvotu. Nevajag baidīties jauniešiem sniegt iespēju.
Kādēļ Latvijā ir uzņēmumi, kas nepiedāvā jauniešiem darba iespējas, kādas, jūsuprāt, ir to cēlonis?
Nesekošana līdzi laikam, baidīšanās, ka kaut kas var noiet greizi. Ja darba vidē veido komandu, un šī komanda ir gatava uzraudzīt jauno cilvēku, ko viņš dara, vajadzētu viņam palīdzēt. Nevajag baidīties, vajag sniegt palīdzību. Pārsvarā šīs bailes ir par jauniešu mazo pieredzi.
Vai esat atteicis kādam darba devējam piedāvātās darba iespējas un kāds ir bijis to cēlonis/i?
Atteicu darbu, kurā strādāju, bet piedāvātos darbus neatsaku, es šķiroju darba sludinājumus. Situācija, kad aizeju uz darba interviju, kurā piedāvā darbu un nestrādāju, nav bijis.
Ar kādām neveiksmēm jūs esat saskārusies, strādājot ārzemēs?
Iesākumā valoda, ko vajadzēja apgūt, angļu valodas zināšanas pēc 9. klases nebija izcilas, bet viss ātri nokārtojās, brīvi sāku runāt. Neteiktu, ka fabrikā būtu īpašs skatījums uz jauniešiem. Īpaši nekas sarežģītāks nav, viss ir atkarīgs no tavas morālās un fiziskās sagatavotības.
Vai ir kādas īpašas iezīmes ar ko atšķiras darba devēji ārzemēs un Latvijā kādas tās ir?
Latvijā šķiro jauniešus darbos, neuzticas to spējām. Grūti spriest par ārzemēm, nebija saskarsme tieša ar darba devēju salīdzinoši ar Latviju, bet ārzemēs nešķiro, jo, ja tu esi spējīgs strādāt piedāvāto darbu, tad tevi arī pieņem.
Materiālu sagatavoja 2. kursa studente Monta Lorence.