Studentu skaļāk! radio RSU

Katru pirmdienas vakaru no plkst. 21:00 – 23:00 Andris un Ralfs radio raidījumā “BUDUĀRS”!

Vēlamies atzīmēt, ka šo raidījumu jāklausās http://mixlr.com/runaskalak/ un nevis jau ierastajās “Runā Skaļāk” straumēšanas vietās.

Muzikāli un informatīvi pavedinošs raidījums “BUDUĀRS”. Studijā izslēdzam gaismu, atskaņojam starp sarunām guļamistabas, nakts atmosfēras un sildošu mūziku. Runājam brīvi par dzīvi, attiecībām un seksu, kā arī padalamies ar padomiem un pikanti arī pasmejamies par visu. Par nopietno nedaudz nenopietni. Piešķir pirmdienas vakaram jaunu un vieglāku jēgu.

Uz tikšanos Buduārā.

Linda Karpenko ir 20 gadus veca Rīgas Stradiņa universitātes, žurnālistikas programmas 2.kursa studente, kura paralēli studijām arī strādā. Pēc vidusskolas beigšanas vai jau studiju laikā ievērojama daļa jauniešu sāk meklēt darbu. Daļai jo jauniešiem tā ir pirmā darba pieredze, citiem tā jau ir lielāka, piemēram, darbojoties kādos vasaras projektos. Linda līdz šim ir strādājusi divās darbavietās un viņai jau ir izveidojies priekšstats par to, cik viegli vai grūti jaunietim ir atrast darbu, kā arī vai jaunieši vispār vēlas strādāt šāda veida darbavietās.

Linda, Kur Tu šobrīd strādā?

Šobrīd es strādāju viesnīcā „Maritim”, restorānā par viesmīli.

Tu mēģināji atrast darbu uzreiz pēc vidusskolas vai jau studiju laikā?

Tad, kad es pabeidzu vidusskolu, tad man nešķita svarīgi atrast darbu, bet, pabeidzot pirmo kursu, es sapratu, ka darbs ir nepieciešams, jo mēs esam pieauguši cilvēki un mums ir vajadzīgi savi līdzekļi. Es biju atradusi vasaras darbu picērijā, kas atrodas lidostas teritorijā, taču šobrīd es no tā darba esmu aizgājusi.

Pati izdomāji, ka gribi strādāt vai varbūt vecāki ieminējās, ka pietiks sēdēt mājās?

Protams, vecāki vienmēr izrāda kaut kādas iniciatīvas, bet es tomēr pati biju nonākusi līdz tādam punktam, ka es sapratu – man pašai būtu jāsāk pelnīt nauda, lai es no vecākiem naudu vairs neņemtu. Vecāki, protams, ir priecīgi, ka es šobrīd strādāju.

Kāpēc tieši „Maritim”? Nebija citu izvēļu?

Es tāpat kā ļoti daudzi cilvēki darbu meklēju caur paziņām, kas ir, iespējams, viena no visātrākajām un vieglākajām iespējām kā sameklēt darbu. Tā kā šajā viesnīcā strādā mans ģimenes loceklis, tad es vienkārši ieminējos, ka es arī gribētu meklēt darbu, un viņš piedāvāja iespēju apvaicāties savas darbavietas vadībai par iespēju tur strādāt. Tā arī es tur šobrīd strādāju.

Tātad faktiski tu darbu atradi ar pazīšanos un tu nemeklēji darbu visādās nodarbinātības mājas lapās internetā?

Nē, bet vasaras sākumā pirms es atradu darbu picērijā, es biju meklējusi darbu sludinājumos visos iespējamajos portālos, taču tas ir daudz grūtāk un iespēja, ka es darbu atradīšu ar portālu palīdzību ir daudz mazāka kā ar draugu palīdzību.

Kāda bija tava pirmā doma par tavu pirmo darbavietu? Tieši pirmās emocijas, kad saprati, ka patiešām strādāsi te, nevis kaut kur citur.

Kad es atradu darbu „Maritim” es biju diezgan pateicīga par to. Es biju priecīga, ka man nav jāstrādā piecreiz nedēļā, bet es pati varu veidot savu grafiku. Protams, man maksā mazliet mazāk nekā picērijā strādājot, taču tas ir tik daudz, lai es varētu izdzīvot.

Varbūt tu nemaz necerēji šobrīd iegūt darbu, kas nebūtu apkalpojošajā sfērā, vai tomēr mēģināja arī kaut ko citu?

Nu, mans mērķis šobrīd bija iegūt jebkāda veida darbu, lai nopelnītu naudu. Protams, vislabāk būtu, ja es būtu atradusi darbu, kas ir saistīta ar manu profesiju.

Meklēji tāda veida darbu?

Es meklēju. Meklēju darbu žurnālistikā vēl vasaras periodā pirms picērijas, taču prasības tur bija diezgan lielas un es neuzskatīju, ka es esmu pietiekoši spēcīga šajā jomā, lai es varētu pildīt to darbu kvalitatīvi.

Nebija bail no tā, ka šis darbs ir tik atklāts, ka tev ir jāapkalpo cilvēki?

Man bija bailes jā. Man bija uztraukums, piemēram, nest tās pašas paplātes ar traukiem. Man bija jāzina kā pareizi savākt traukus no galdiem, ka nevajag celt šķīvjus pāri klientu galvām, ko es pāris reizes izdarīju, kas nebija īpaši labi. Pašā sākumā ir satraukums par to vai tu dari pareizi, vai tu dari nepareizi, un kas tev būtu jādara citādāk. Bet ar laiku tu pierodi un saproti, ka tas nav nemaz tik grūti.

Pieminēji šīs te vajadzīgās prasmes. Vai bija kaut kāda veida apmācība pirms darba sākšanas?

Vispār es iekārtojos darbā bez nekāda kontakta ar vadību. Viss notika ar mana brālēna starpniecību. Viņš iekārtoja mani šajā darbā, viņš mani arī apmācīja, parādīja kur kas atrodas un kas man jādara. Protams, es uzreiz negāju apkalpot cilvēkus personīgi – pieņemt pasūtījumus, pienest dzērienus un tamlīdzīgi. Kopumā mani apmācīja mans brālēns, bet tagad es mācos pati un skatos ko un kā dara citi.

Kā reaģēja tavi draugi, ģimene, kad pateici, ka esi atradusi darbu „Maritim”?

Vecākiem es neko neteicu pirms es tur nesāku strādāt. Kad es pateicu, tad mamma bija pārsteigta un priecīga, ka es pati esmu izlēmusi pelnīt sev iztiku. Visi pārējie ģimenes locekļi arī bija priecīgi.

Nekādas zināšanas no tevis neprasīja? Kaut vai valodu prasmi.

Nē, prasību nebija. Protams, ir ļoti nozīmīgi, ka es saprotu gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodu, jo viesnīcā tomēr uzturas ārzemju cilvēki.

Kāds bija tavs pirmais iespaids par darba devējiem un darba kolēģiem?

Iespaids noteikti bija un ir pozitīvs. Visi darba kolēģi ir līdzīgā vecumā kā es. Vairums no viņiem strādā profesionāli, jo ir ieguvuši attiecīgo izglītību. Viņi visi bija draudzīgi, pretimnākoši, lai gan situācija bija citādāka, jo visi zināja, ka es esmu brālēna radiniece. Visi to zināja, viņš to visu bija laicīgi pateicis, taču visi mani pieņēma ļoti draudzīgi. Ar vadību man ir neitrālas, ļoti oficiālas attiecības.

Tātad tev šis darbs patīk un apmierina?

Jā, man šis darbs patīk. Es to varu apvienot ar studijām, strādāju pāris dienas nedēļā 8 stundas dienā.

Tu pati veido savu darba grafiku skatoties uz lekciju grafiku vai to dara darba devēji?

Mums ir tāda funkcija kā „brīvdienu kastīte”, kur līdz katras nedēļas piektdienai 12.00 mums ir jāieraksta brīvie datumi, kuri mums ir nepieciešami nedēļas laikā. Cilvēks, kurš veido grafiku to visu ņem vērā un sastāda mūsu grafikus.

Paralēli studijām tu kādu citu darbu nemeklē?

Nē, šobrīd nē. Protams, būs jādomā par prakses iespējām, kas jau sāk kļūt par diezgan aktuālu jautājumu.

Ko tieši tev ir devis darbs? Visādā ziņā.

Piemēram, nākotnē, kad pie manis brauks cilvēki es būšu spējīga viņiem uzklāt ļoti solīdu galdu, zināšu kur kas stāv. Tā, protams, ir visvienkāršākā lieta. Tāpat varu minēt arī spēju komunicēt ar visdažādākajiem cilvēkiem, jo katru dienu mēs sastopam dažādu vecumu, tautību cilvēkus un man ir jābūt spējīgai pielāgoties viņu prasībām.

Kā tu uzskati – tieši šīs apkalpojošās sfēras darbs, kur tradicionāli biežāk nodarbina jauniešus, vai šīs darbavietas ir pietiekoši labas studentiem un, vai vajadzētu izmantot šīs iespējas?

Manuprāt, jauniešiem manā vecumā šādas darba iespējas ir jāizmanto. Ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka viņi nespēj atrast darbu, kas ietilptu viņu kvalifikācijā. Šie apkalpojošās sfēras darbi nav pārāk grūti, visu var ātri iemācīties, un tas neprasa nekādas milzīgas zināšanas un prasmes.

Tavuprāt, jaunietiem pēc vidusskolas ir grūti atrast darbavietu? Kaut vai jau studentam.

Tas ir atkarīgs no katra cilvēka, jo es savas abas darbavietas esmu atradusi ar pazīšanos. Tas ir viens no variantiem, kas ir ļoti ātrs un efektīvs. Protams, ir cilvēki, kuriem paveicas atrast darbu visādos portālos vai sludinājumos, bet tur arī neko nevar zināt.

Kā ir ar piedāvājumiem? Tie ir daudz vai maz?

Piedāvājumi ir ļoti daudz.

Visādu sfēru vai tikai apkalpojošās sfēras?

Dažādās sfērās. Kad es meklēju darbu, tad bija miljoniem sludinājumu tirdzniecības veikalos, restorānos, kur jau bija nepieciešamas dažas prasmes. Tieši apkalpojošajā sfērā piedāvājumi ir pietiekoši, bet jautājums ir vai tas jaunietis vēlas to darbu.

Manuprāt, jaunieši ļoti reti vēlas strādāt apkalpojošajās sfērā pat ja viņiem nav darba.

Jaunieši kaut ko vēlas, viņi augstu tēmē, taču tajā mirklī viņi to nevar dabūt. Tas arī attur tos jauniešus no darba meklēšanas. Viņi labāk sēž mājās. Viņi nesāk ar mazumiņu, taču tas tāpat būs ieraksts CV, lai arī cik mazs tas būtu, taču meklējot darbu kādā līdzīgā sfērā, tā darba pieredze uzreiz būs redzama.

Cik ilgi domā turpināt strādāt šajā darba ietā? Līdz prakses sākumam?

Es noteikti gribētu praksi apvienot ar darbu „Maritim”, jo man tur nav daudz jāstrādā.

Vai ir kāda iespēja tikt paaugstinātai arī šajā darbavietā?

Es jau šobrīd esmu mazliet paaugstināta, jo es strādāju 10.stāva restorānā, kas skaitās tā kā paaugstinājums, jo tur ir augstāks līmenis, taču es neuzskatu, ka es esmu pietiekoši kompetenta, lai tur būtu, bet darba devēji uzskata, ka nav neviena cita cilvēka, kas varētu tur strādāt, jo es strādāju tuvu šai darbavietai, kas viņiem ir svarīgi, jo viņiem ir izdevīgi nemaksāt par taksi, par nokļūšanu darbavietā.

Kāda ir tava nākotnes vīzija tieši saistībā ar darbavietu?

Es, protams, negrasos tur palikt visu savu mūžu, es grasos atrast darbavietu, kas saistās ar manu profesiju. Vislabākais variants būtu, ja es atrastu praksi, kas man vēlāk arī nodrošinātu darbavietu. Jāmēģina atrast pēc iespējas labāku prakses vietu, kur man patiktu strādāt

Tu pieļauj iespēju, ka tu vari sākt strādāt savā sfērā tieši pateicoties praksei vai, tomēr varētu arī beigt augstskolu un tikai tad meklēt darbu žurnālistikā?

Es nezinu, es domāju, ka tas viss būs atkarīgs no visādiem ārējiem apstākļiem. Ja man piedāvās apmaksātu darbavietu vēl studiju laikā, tad, protams, es to pieņemšu neapdomājoties, jo tas ir tas, ko es vēlos darīt, bet neko nevar zināt.

Materiālu sagatavoja 2. kursa žurnālistikas students Raivis Šveicars 

Šā gada jūnijā amerikāņu kompānija Google iekūlās globālā interneta drošības pārkāpumu skandālā. ASV un Lielbritānijas drošības dienesti ieguva piekļuvi Google lietotāju datiem. Ir šaubas, vai jauna ES Drošības programma pasargās lietotāju datus internetā.

Ja Tu esi Google lietotājs un pamani, ka dati par tavu atrašanās vietu, tavu ierīci un tevi ir publiski pieejami, tad tveršanās pie savām cilvēktiesībām uz privātumu nelīdzēs. Izmantojot jebkuru Google pakalpojumu lietotājs automātiski piekrīt viņu izvirzītajiem noteikumiem. Zem Google pakalpojumiem slēpjas Google meklētājs, tulkotājs, interneta pārlūkprogramma ‘Google Chrome’, ‘Drive’ datu glabāšana, ‘Gmail’ e-pasts, ‘Youtube’, kartes, kalendārs, ‘Play’ spēļu vietne, ‘Google+’ sociālais tīkls un citi.

Veidojot Google lietotāja kontu nav spiesta lieta ielikt profila bildīti un atklāt intīmas detaļas par savu dzīvi. Ja tomēr ir vēlme internetā tikt atpazītam ar īsto bildi un vārdu, tad , iespējams, ka tavs vārds un smaidīgā sejiņa parādīsies zem vakar apmeklētā restorāna vai nesen nopirktas grāmatas Amazon.com vietnē. Sākot ar 11. novembri Google jaunie noteikumi paredz, ka to būs viegli īstenot. Lai gan cilvēks var atļaut vai aizliegt sava konta informācijas lietošanu reklāmas nolūkos, Google turpina saglabāt un atcerēties cilvēka darbības internetā.

Google mājaslapā ir atrodama informācija, ka, veidojot Google lietotāja kontu, ir jāievada personīgu informāciju. Darbības beigās lietotājam jāpiekrīt lapas noteikumiem. Bez šīs darbības iegūt lietotāja kontu nav iespējams. No šī brīža Google iegūst atļauju izmantot lietotāja ievadītos datus. Lūkoties pēc informācijas Google meklētājā vai adreses Google kartēs var arī bez lietotāja konta izveidošanas. Google privātuma politika vēsta, ka, ja cilvēks izmanto viņu pakalpojumus ar vai bez personīga lietotāja konta, kompānija drīkst ievākt informāciju jebkurā gadījumā.

Mēneša laikā Google meklētāju lieto 114 miljardi lietotāju (tie ir 65 % no interneta ‘meklētāju’ lietotājiem kopā)

Unikālo Google meklētāja lietotāju skaits mēnesī sasniedz 1,67 miljonus (77 % no visiem lietotājiem)

*Dati ņemti no comScore. 2012. gada decembra

Google atpazīst ierīci, no kuras lietotājs izmanto Google pakalpojumus. Google atcerēsies gan aplūkotās reklāmas, gan Google pakalpojumus izmantojošu mājaslapu apmeklēšanu, gan meklēšanas detaļas, gan Google pakalpojumā veikta zvana garumu, datumu un pat zvanītos numurus, interneta servera adresi, pārlūkprogrammas veidu un valodu.

Savā oficiālajā mājaslapā Google, protams, apgalvo, ka šī informācija tiek izmantota drošības palielināšanas nolūkos. Pēc šīs vasaras notikumiem, kad masu medijos nonāca informācija par ASV Nacionālās drošības aģentūras programmu PRISM, Google bija viena no tām kompānijām, kas PRISM programmai deva piekļuvi Google lietotāju kontu datiem, vēsta britu laikraksts ‘The Guardian’. Lai gan Google sparīgi noliedza dalīšanos informācijā ar ASV drošības iestādēm, bijušais ASV Nacionālas drošības aģentūras darbinieks Edvards Snovdens izplatīja oficiālus dokmentus, kas apgalvo pretējo.

Patlaban bez juridiska pamatojuma nav ļauts lietot Eiropas Savienības pilsoņu datus. To nosaka Eiropas Savienības Pamattiesību harta un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Juridisks pamatojums var būt kriminālu darbību novēršana, un to nosaka ES un ASV savstarpējās tiesiskās palīdzības nolīgums (Konvencija par kibernoziegumiem un ES un ASV nolīgums par drošības principiem). Šobrīd šie nolīgumi tiek pārskatīti. Var pamatoti apgalvot, ka, atklājot pasaulei PRISM programmas eksistenci, Edvards Snovdens sagrāva ilūziju, ka gan starp ASV un ES, gan starp ES dalībvalstīm valdītu caurspīdīga politika.

Par Digitālo programmu atbildīgā ES komisāre Nēlī Krusa intervijā vācu ziņu portālam ‘Spiegel Online’ sacīja, ka nebūt nav pārsteigta par faktu, ka ES dalībvalstis veic kiberuzbrukumus viena otrai, kā to izdarīja Lielbritānija Beļģijai. Internets nav droša vide noslēpumiem. Lietotājiem, kas izpauž informāciju Facebook, bet pēc tam prasa sargāt viņu privātumu, Krusa atbildot: „Uzņemies atbildību pats!” Šobrīd izstrādājamā ES Drošības programmas regula ir vērsta uz vienotu informācijas tehnoloģiju noteikumu ieviešanu visās 28 ES dalībvalstīs. Esošie noteikumi tika izstrādāti 1995. gadā, kas interneta straujās attīstības dēļ ir uzskatāms par akmens laikmetu, ironizēja vācu ziņu kanāls ‘Tagesschau’.

Google ir tikai viena no kompānijām, kas izmanto lietotāju datus, lai uzlabotu reklāmu novietojumu un tādejādi gūtu lielāku peļņu. Snovdena nopludinātie dokumenti atklāj, ka arī Facebook un Yahoo ASV Nacionālās drošības aģentūrai deva piekļuvi lietotāju datiem. Google nav iespējams lietot bez piekrišanas viņu uzstādītajiem noteikumiem. Tie datu aizsardzību negarantē. Tiesības tikt aizmirstam sargā ES pilsoņu privātumu līdz brīdim, kad cilvēks ieklikšķina lodziņā: ‘Esmu iepazinies ar lietošanas noteikumiem un tiem piekrītu’.

Klientu lojalitātes karšu skaits mūsu makos gadu no gada aug. „Mans Rimi” karte, „Paldies” karte, „Statoil extra” karte – šīs un citas lojalitātes kartes atrodamas daudzu Latvijas iedzīvotāju makos. Sensitīvie dati, kurus sniedzam par sevi, kļūstot par lojalitātes kartes īpašnieku, viegli var nonākt krāpnieku rokās, ja klientu datu bāzes drošības sistēma izrādīsies bezspēcīga „iebrukuma” gadījumu. Ja uzskatāt, ka jūsu uzņēmuma datu bāzes ir neuzlaužamas, tad, iespējāms, maldāties.

Jo mazāk, jo labāk

Vārds un uzvārds, dzīves vietas adrese, telefona numurs un e-pasta adrese – šie ir daži no datiem, kurus ikdienā mēs sniedzam par sevi ļoti bieži un pat neaizdomājamies, ka nekrietnu nolūku vadītas personas var izmantot šos datus likuma pārkāpumu izdarīšanai. Minētie dati, kā nosaka Fizisko personu aizsardzības likums, ir aizsargājami dati.

Informācija, kas glabājas klientu lojalitātes kartē, nonākot trešo personu rokās, var sniegt ļoti daudz informācijas par personu. Piemēram, var iegūt informāciju par personas iepirkumiem, no kuriem savukārt var izsecināt, cik daudz naudas persona ikdienā tērē un cik turīga ir. Var uzzināt arī, piemēram, to, kādus medikamentus persona ikdienā iegādājas un cik bieži apmeklē ārstu. Neviens vien cilvēks uzskata, ka nekas ārkārtējs neatgadīsies, ja kāds uzzinās iepriekš uzskaitīto informāciju. Tomēr šāda bezrūpība kādu dienu var dārgi maksāt, tādēļ jau laikus ir jāzina, kādu informāciju labāk neizpaust trešajām personām.

„Karte tiek bloķēta sistēmā, un dati tiek dzēsti,” procedūru kāda notiek, kad klients izvēlas pārtraukt izmantot savu „Mans Rimi” klienta lojalitātes karte, izskaidro „Rimi Latvia” klientu attiecību speciāliste Ance Briede-Vitkovska. Tikmēr, lai pārtrauktu lietot „Statoil extra” karti, lietotājam jāiesniedz iesniegums ar šādu vēlmi, bet, kamēr iesniegums nav iesniegts, persona joprojām uzskatāma par kartes lietotāju.

Fizisko datu aizsardzības likumā noteikts, ka trešajām personām pārzinis jeb tirgotājs nedrīkst izpaust personas datus. Gan „Rimi Latvia” pārstāve A. Briede-Vitkovska, gan „Drogas” pārstāve Irēna Satire atsaucas uz šo likumu un norāda, ka uzņēmums nekad nav izpaudis un neplāno izpaust trešajām personām klientu datus. Savukārt „Statoil extra” kartes lietošanas noteikumu 1.6. punktā lasāms, ka „„Statoil” ir tiesības nodot klienta datus personām, kuras ir saistītas ar „Statoil” piedāvāto pakalpojumu sniegšanu (piemēram, sakaru, tipogrāfijas vai pasta pakalpojumu sniedzējiem),” tādēļ, ja esat „extra” kartes klients, nebrīnieties, ja esat saņēmis, piemēram, personīgajā e-pastā informāciju no kāda „Statoil” sadarbības partnera, kura pakalpojumus iepriekš nekad neesat izmantojis.

Datu bāzes ir drošas līdz brīdim, kad kāds tās uzlauž

Kā pastāstīja „Rimi Latvia” pārstāve A. Briede-Vitkovska, uzņēmums, kura klientu lojalitātes kartes lieto ap 800 000 Latvijas iedzīvotāju, nav saskāries ar gadījumiem, kad kāds mēģinājis uzlauzt datu bāzi, kurā tiek uzglabāta informācija par lojalitātes klientiem. Arī citi aptaujātie uzņēmumi – „Drogas” un „Jānis Roze” – nav saskārušies ar līdzīgiem gadījumiem, tomēr tas nenozīmē, ka draudi datu bāzēm nepastāv. „Pieredzējis programmatūru un IT speciālists, kurš darbojies dažādās programmēšanas vidēs un kurš, iespējams, pats ir strādājis datu bažu izveidē, spēs uzlauzt vēlamo datu bāzi, ja tai nebūs daudzpakāpju drošības sistēmas,” skaidro IT speciālists Andris Reimanis, kurš savulaik darbojies gan divu klientu lojalitātes karšu datu bāžu izveidē, gan arī bijis piesaistīts kā IT speciālists vairāku interneta veikalu izveidē.

„Pēdējo gadu laikā uzņēmumi ir gājuši līdzi laikam un arvien pilnveidojuši datu bāžu aizsardzības sistēmas,” norāda A. Reimanis. „Tomēr nepastāv datu bāzes, kuras nav iespējams uzlauzt, jo pat Pentagona datorsistēmā vairāki apņēmīgi hakeri ir spējuši ielauzties.” Jaunajā Eiropas Savienības datu aizsardzības reformā tiks iestrādāta prasība, ka uzņēmumos jāievieš datu aizsardzības speciālists. Andris Reimanis uzskata, ka šī prasība noteikti sadārdzinās uzņēmumu regulāros datu aizsardzības izdevumus, taču viņš arī nešaubās, ka šāda speciālista piesaistīšana uzņēmumam palīdzēs daudz operatīvāk novērst uzbrukumus datu bāzei. „Ja uzņēmumā būs persona, kas atbildēs par datu bāzes drošību nepārtraukti, tad gadījumos, kad kādam „iebrucējam” būs izdevies iekļūt sistēmā, datu aizsardzības speciālists operatīvi varēs reaģēt, konstatēt problēmu un novērst to,” atzinīgi par ideju ieviest datu speciālistus uzņēmumos izsakās IT speciālists.

Pēteris Broks, kurš ir IT speciālists ar 10 gadu pieredzi un kurš piedalījies daudzu mājas lapu izveidē, kā arī palīdzējis izstrādāt vairākas datu bāzes, piekrīt A. Reimaņa viedoklim, ka datu aizsardzības speciālista ieviešana krietni uzlabos uzņēmumu spēju pasargāt savas datu bāzes no uzlaušanas. „Uzņēmumiem ir divas iespējas – vai nu algot kādu IT firmu, kas nepārtraukti pārraudzīs datu bāzes, vai pieņemt darbā uz pilnu slodzi kādu datu aizsardzības speciālistu. Otrais variants, protams, ir izdevīgāks un krietni lētāks,” norāda P. Broks, kurš pats vairākos uzņēmumos nodarbojas ar datu aizsardzību.

Kad abiem IT speciālistiem tika jautāts par to, vai viņiem kāds ir piedāvājis uzlauzt datu bāzes, kurās glabājas personu dati, tika saņemta noliedzoša atbilde. Abiem kungiem ir līdzīgi iemesli, kādēļ viņi nerīkotos pretlikumīgi, ja šādu piedāvājumu būtu saņēmuši – IT nozarē var labi nopelnīt arī neveicot pretlikumīgas darbības. „Šādus piedāvājumus parasti saņem hakeri, nevis ierindas IT speciālisti, kuri strādā firmās vai valsts iestādēs. Latvijā, cik man zināms, organizētu hakeru apvienību nav, taču ir hakeri-vienpaši,” situāciju Latvijas hakeru kopienā raksturo A. Reimanis, kurš piebilst, ka nevienu hakeri personīgi nepazīst, bet „ir dzirdējis stāstus par tiem”. Pēteris Broks savukārt pārliecinoši paziņo: „IT speciālisti pelna pietiekami solīdi, lai nebūtu pat jāaizdomājas par iespēju uzlauzt kādu datu bāzi.” Pēc šiem izteikumiem var secināt, ka pieredzējuši IT speciālisti nebūs starp tiem, kuri naudas nolūkos lūkos pārbaudīt, piemēram, cik labi aizsargāta ir uzņēmuma „Drogas” klientu datu bāze.

„Ja tu esi izstrādājis datu bāzi, tu labi zini, kā to iespējams uzlauzt,” uzsver P. Broks. IT speciālists datu bāzi salīdzina ar māju, bet programmētāju ar celtnieku, kas uzceļ šo māju. „Celtnieks, kurš uzcēlis māju, pārzinās mājas plānu un pazīs katru mazāko ķieģeli. Līdzīgi ir ar sistēmu speciālistiem – sevis radīto datu bāzi katrs speciālists pārzina un zina, kā to sagraut, ja tas nepieciešams.” Nākas secināt – ikviens datorspeciālists, kurš „uzcēlis” datu bāzi, spēs to arī „nojaukt”, tādēļ pat uzņēmumi, kuri nekad nav saskārušies ar draudiem par personas datu bāžu uzlaušanu, nedrīkst būt pilnībā pārliecināti, ka viņu aizsardzības sistēmas spēj atvairīt ikvienu ielaušanās mēģinājumu.

Materiālu veidoja 3. kursa žurnālistikas students Edgars Orlovskis.

Profilēšana ir tā pati personas datu apstrāde. Konkrētāk, profilēšanu attiecina uz personas datu apstrādi komerciālos nolūkos. Tam, kā tas notiek praktiski, ir divi varianti: legāls un nelegāls. Kas to visu kontrolē? Mēs paši. Tikmēr Eiropas Savienība (ES) grasās ieviest jaunu reformu, kas sola nodrošināt mūsu noteikumu piemērotību nākotnei un digitālajam laikmetam. Bet ir cilvēki, kas noteikumus neievēro.

Mobilo sakaru operatori Latvijā ir vieni no redzamākajiem sīvas un veselīgas konkurences veidotājiem. Mārketinga daļas darbs nebeidzas ar izdevīgāku piedāvājumu sniegšanu, lai izceltos uz konkurentu fona. Tiek pētīta un vākta informācija par esošo klientu ”labsajūtu” un citu piesaisti, lai gan ieņēmumu, gan klientu skaitlis augtu. Intereses, esošais operators, sakaru izmantošanas biežums un citi dati pieder pie pazīmēm, kā tiek profilēta klientu auditorija. Vai Eiropas Savienības (ES) datu aizsardzības reforma, kura ļaus personai kontrolēt savus datus un pārzināt tos, neierobežos klientu profilēšanu?

Arī mobilā telefona numurs pieder pie personiskajiem datiem, kuru katrs var sniegt un norādīt pēc saviem ieskatiem. Latvijas valsts pieņemtajā ”Fizisko personu datu aizsardzības likumā” 6. pants norāda, ka ”ikvienai fiziskajai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.” Taču 7. panta otrais punkts sniedz paskaidrojumu, ka ne vienmēr datus iespējams nesniegt, ja ”datu apstrāde izriet no datu subjekta līgumsaistībām, ievērojot subjekta lūgumu, datu apstrāde nepieciešama, lai noslēgtu līgumu.” Cenšoties sazināties gan telefoniski, gan elektroniski, lai uzzinātu kā personas dati tiek glabāti, kā tiek iepazīts esošais un topošais klients, mobilo sakaru operatori LMT, Tele2 un Bite, ir ļoti kūtri informācijas sniegšanā. Ja netiek jautāts par klientu sensatīvo datu saturu un atklāšanu, tad izbrīna sazvanāmo operatoru speciālistu neziņa un uzņēmuma mēmums, jo runa tomēr ir par informāciju, ko ikkatrs ir uzticējis glabāšanā vai tā ir piefiksēta.

Ne velti monitorings, izmantojot tehnoloģijas, pašreiz interesē komerciālos uzņēmumus, kas vēlas piekļūtu klientam pavisam tuvu. Profilēšana tiek skaidrota kā ”novērošanas, vākšanas un cilvēku tiešsaistes datu saskaņošana tehnika, kura veicama viegli, ātri un neredzami ar jaunajām komunikācijas tehnoloģijām,” skaidro Eiropas Padomes Ministriju komiteja, kura 2010. gadā izveidoja rekomendāciju par indivīdu aizsargāšanu attiecībā uz automātisku personīgo datu apstrādi profilēšanas kontekstā.

Šāda uzņēmēju reakcija lika iejusties uztraukta un ziņkārīga klienta ādā, lai uzzinātu, piemēram, kādēļ mani ik pa laikam traucē un uzmana konkurentu operators. Apmeklējot Bites klientu centru Imantā, uzdevos par LMT klienti, kura saņem zvanus no Bites operatora, kurš cenšas pierādīt savu izdevīgumu. Klientu speciālists norādīja, ka esot kāda datu bāze, kur numuri ir norādīti. Par datu drošību neesot jāuztraucas, jo vārds uzvārds nav norādīts. Tas liek domāt, ka klientu apkalpošanai nav vajadzīgo zināšanu un skaidrības, lai izskaidrotu par datiem, ar kuriem tiek strādāts, lai komerciāli iegūtu labumu. Sazinoties ar LMT klientu apkalpošanas speciālistu Uldi (darbinieki uzvārdus nevēlas atklāt, gan uzdoties par klientu, gan izskaidrojot kādēļ informāciju vēlos iegūt), tiek apstiprināts, ka operatori savā starpā ar numuriem noteikti neapmainoties – tas nebūtu izdevīgi – un klientu datus neizpauž nevienam. Numuri tiek pēc nejaušības principa ievadīti mājas lapā www.numuri.lv, kurā, ja numurs pastāv, parādās apstiprinoša ziņa, vai numurs ir aktīvs un pie kāda operatora pieder un reģistrēts iepriekš. Tālāk seko sazināšanās ar konkurenta operatora klientu.

Izpētot elektronisko telefonu grāmatu numuri.lv, atklājas, ka tā veidota, lai tiktu dota iespēja noteikt numura piederību elektroniskajam komersantam. Atrodami gan mobilie telefonu numuri, gan fiksēto tīkli numuri. Pēc norādītā projekta apraksta, šāda datu bāze dodot iespēju veikt abonementu pāreju pie cita operatora, saglabājot līdzšinējo numuru. Šādu saglabāšanas pakalpojumu prasa Eiropas Parlamenta un padomes direktīva 2002/22/EC, kura spēkā stājusies 2002. gada 7. martā. Tajā minēts, ka telekomunikācijas nozares liberalizācija, konkurence un esošā plašā izvēle, prasa saskaņotu tiesisko regulējumu, kas dod iespēju izvēlēties pakalpojumu sniedzēju un operatoriem pārraudzīt aktīvos, neaktīvos un vēl neizmantotos telefonu numurus.

SIA ”Datorikas institūta DIVI” projektu vadītājs Oskars Ozols uzskata, ka ES aizsardzības datu reforma, kuras mērķis ir katram cilvēkam kontrolēt savu sniegtos datus komerciāliem mērķiem un globālajā tīmeklī, kā arī piederēt izvēles iespējam tos sniegt, robežosies ar likumu, ka telefonu numuri jāpublicē, lai primāri varētu ikviens zināt vai tas ir fiksētais vai mobilais, aktīvs vai nē. ”Varētu telefona numurus pēc vēlmes ”paslēpt” zem cita ciparu koda, piemēram, 12345678, bet informācija būtu par īstā numura situāciju. Neuzskatu, ka šī vietne ir drauds, jo jebkurš ar IT iemaņām, kurš vēlas iegūt telefona numurus var, piemēram, iegūt tos no sludinājuma portāliem, kur tie ir norādīti,” skaidro O. Ozols. Speciālists uzskata, ka vairāk būtu jāuztraucas, ja šādi komersanti personu uzrunātu vārdā un uzvārdā, kas būtu jānoskaidro.

Ja šādi telefonu sakaru operatori var identificēt numura īpašnieku un sazināties, tad tas vienīgais virziens klientu apzināšanai. Liela izpēte arī notiek operatoru mājas lapās. Tika izpētītas Bites, LMT un Tele2 mājas lapas – cik daudz tās uzmanību un informācijas daudzumu velta par datu aizsardzību un to pielietošanu. Bite, kura ir pastarīte esošo lielāko mobilo sakaru operatoru pulkā, savas mājas lapas bite.lv galvenajā lapā norādījusi sadaļu ”Personas datu aizsardzība”, kurā uzņēmums gatavs atklāt mājas lapas datu vākšanas un izmantošanas metodes. Tāpat līdzīga sadaļa, nedaudz vairāk meklējot, atrodama lmt.lv vietnē, taču Tele2 apgalvojumu par datu glabāšanu ir izteikusi atrodamajā ”Rīcības kodekss uzņēmējdarbības partneriem”. Tiek apsolīts klientu privātums, konfidencialitāte un datu aizsardzība pēc likuma prasībām. Lai vairāk uzzinātu par datu apstrādi, Tele2 sabiedrisko attiecību konsultante Egita Māliņa norādīja, ka drošības speciālists ir aizņemts, tādēļ nespēs sniegt informāciju.

Pēc LMT un Bites datu apstrādes metodēm, var secināt, ka klienti un vietnes viesi tiek profilēti līdzīgi. Apmeklētāja identificēšanai un demogrāfiskās informācijas vākšanai uzņēmumi tiesīgi izmantot viesu IP adresi. Gan Bite, gan LMT piedāvā nepiekrist sīkdatņu (cookies) izmantošanai, ar kurām tiek veikta lietotāja identifikācija. Bites vietnē publicētā informācija vēsta, ka aizpildot kādas pasūtījuma formas, tiek prasīta personiskā informācija – vārds, tālruņa numurs, e-pasta adrese – un arī demogrāfiski dati, kā vecums un dzimums. Personiskā informācija tiek izmantota, lai sazinātos, bet demogrāfiskos datus izmanto, lai ”mājas lapu labāk piemērotu konkrētā apmeklētāja vajadzībām, radītu īpaši atlasītu saturu”, kas praktiski nozīmē klienta profilēšana pēc interesēm. Savukārt LMT juridiskas informācijas sadaļā norāda, ka iegūtā informācija par uzņēmuma vietnes apmeklētājiem tiek apstrādāta un sniegta, lai nodrošinātu pieprasīto informācijas un pakalpojumu sniegšanu. Datu apstrādē nonāk ne vien IP adrese, bet arī interneta servisa nodrošinātājs, apmeklējuma laiks, aplūkotās sadaļas, savukārt, ja tiek izmantot piedāvātais interneta ātruma mērītājs – tiek saglabāti mērījuma rezultāti. Šī ir uzskatāmi plaša informācija, ko apkopojot iespējams iegūt – klientu vēlmes un intereses, pakalpojuma tīkls pašlaik un kādu datu sūtīšanas ātrumu tas nodrošina. Uzņēmums sniedz informāciju, ka datu apstrāde norisinās sadarbībā ar Latvijas Datu valsts inspekcijas pārzini, kā arī noalgojot vairākus personas datu operatorus.

Pēc trīs lielāko mobilo sakaru operatoru izpētes un novērošanas var secināt, ka uzņēmumi vēl nevarētu būt gatavi jebkurā laikā runāt par datu glabāšanu un izmantošanu. Pastāv neskaidras apkalpojošo darbinieku zināšanas, ko varētu arī attiecināt par klientiem – lielu interesi, kur nonāk man telefona numurs un kādus datus izmantojat komerciāli, neizrāda. ES datu aizsardzības reformas galvenie mērķi, uzskatu, ir intereses veidošana par personīgajiem datiem un internetā atstātajām ”pēdām”, ka arī, komersanta un klienta sadarbība un informētība datu sniegšanā, lai izdevīgi abām pusēm.

Materiālu sagatavoja 3. kursa žurnālistikas studente Lelde Veinberga

Jaunieši arī atgriežas mācību procesā pēc darba ārzemēs. Aktuāls temats Latvijā ir jauniešu nodarbinātība. Jauniešu bezdarba līmenis ir diezgan augsts. Aizvien vairāk Latvijā parādās situācija, ka jauniešiem trūkst darba iespējas, dažādu iemeslu dēļ. Viņiem trūkst pieredzes vai nav konkurētspējīgi ar ilgtermiņā strādājošiem darbiniekiem vai arī vienkārši dažādu uzņēmumu darba devēji nevēlas piedāvāt darba iespējas viņu uzņēmumos jauniešus. Gan studentiem, gan citu vecumu grupas jauniešiem ir diezgan grūti atrast darbu, kuros varētu pilnveidoties. “CV-Online Latvia” biznesa attīstības vadītājs Aivis Brodiņš skaidro, ka jauniešus Latvijā, kuri ir bez darba, var iedalīt divās kategorijās:

• jaunieši ar pamatskolas vai vidusskolas izglītību;

• jaunieši, kuri studē vai tikko ir pabeiguši studijas.

Šī brīža situācija Latvijā man lika aizdomāties, un radās interese intervēt personību, kura ir meklējusi darba iespējas jau pēc pamatskolas. Cilvēkiem ir mūžīgais stereotips, ja pēc pamatskolas cilvēks aizbrauc uz ārzemēm strādāt, tad parasti viņš arī nekad neatgriezīsies, lai izglītotu sevi tālāk un kur nu vēl papildus strādāt. Sacīšu, atklāti arī es biju no šiem cilvēkiem. Bet biju! Līdz satiku Lindu, kura patiešām atgriezās Latvijā, pabeidza vidusskolu un turpina studēt. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, to vēlmes, pilnveidot sevi, nezaudējot iespēju gūt pieredzi. Šajā ziņā es varu apvienot abas kategorijas, Linda meklēja darbu gan ar pamatskolas, vidusskolas izglītību, gan esot studiju procesa laikā.

Kā jūs tikāt līdz studiju procesam?

Linda komentē, ka viņai nācās saskarties ar dažādām problēmām, līdz studijām viņai bijis garš ceļš, lai atrastu sevi un saprasto, ko tad viņa īsti vēlas. Pēc devītās klases, būdama jauna, izvēlējās doties strādāt uz ārzemēm, tas ir, uz Lielbritāniju, kur viņa strādāja rūpnīcā garas stundas, bet pēc viņas ieskatiem tas nebija darbs, kur viņa vēlētos strādāt visu mūžu. Pēc gada Linda atgriezās Latvijā un iestājās Rīgas Raiņa vakara vidusskolā, lai varētu pēc tās studēt. Pēc vidusskolas pabeigšanas iestājās Kosmetoloģijas koledžā.

Cik dažādās un kādās darbavietās esat strādājusi?

Pirmā darba pieredze bija pēc pamatskolas pabeigšanas Anglijā, kur strādāju rūpnīcā kā krāvēja, liku kastēs gatavo produkciju. Pēc gada, atgriežoties Latvijā, mācoties vidusskolā, nebija kur doties. Bet paveicās un sanāca tā, ka tiku vienā, pavisam nelielā kafejnīcā, kurā izturēju 6 mēnešus. Pēc tam uzsāku darbu lielākā kafejnīcā, kurā iespēju strādāt man piedāvāja kāds draugs. Iestājoties koledžā, sāku strādāt nelielā restorānā, bet mainīju darba vidi jo viesmīļa amats ir sarežģīts, nespēju apvienot ar studijām. Un uzsāku darbu manā pašreizējā amatā apģērbu veikalā kā pārdevēja-konsultante.

Pēc kādiem kritērijiem jūs pieņemat darbu? Kādas ir jūsu prasības?

Skatos uz to visu subjektīvi. Skatos jomas, pēc kurām varētu strādāt, izmēģinu visādus darba piedāvājumus, skatos, kas labāk man ir piemērots, un pats galvenais mans kritērijs ir, lai nebūtu kolektīvā aiz muguras nekādas perināšanas. Svarīgi ir draudzīgs kolektīvs, lai spēju tur labi justies un lai būtu labas attiecības ar darba devēju, kurš ir saprotošs un ar kuru var sarunāties brīvi un nepiespiesti.

Kur jūs parasti meklējat sludinājumus par brīvu vakanci, iespēju strādāt? Kam, jūsuprāt, vajadzētu būt sludinājumā, lai jums būt vēlme strādāt konkrētajā jomā?

Katru reizi individuāli, dažreiz pēc draugu ieteikumiem, dažreiz interneta portālā. Pārsvarā sludinājumus esmu meklējusi portālā ss.lv, kur arī veiksmīgi esmu atradusi dažādus piemērotus darbus. Uzticos tam vairāk, manuprāt, šis portāls ir piemērots vairāk tiem cilvēkiem, kuriem nav lielas darba pieredzes, kā, piemēram, CV-online.lv. Sludinājumam vairāk vajadzētu būt, kas uzrunā jauniešus, ka tas ir darbs, kurā var ne tikai strādāt, bet gan arī priecāties par to.

Pēc jūsu pieredzes kādiem darba pienākumiem būtu jāatšķiras no jaunieša bez pieredzes ar ilgtermiņā strādājošu darbinieku konkrētā darbavietā?

Pārsvarā, kad esi jauns darbinieks, maz tev uzticas un tu jūties nevērtīgs, tāpēc domāju, ka nevajadzētu šķirot, bet diemžēl darbos ir tā šķirošana, bet vajadzētu to lietu pagrozīt citādāk, jo jaunieši nav ieguvuši šo ikdienas rutīnu un viņiem vajag dot jaunas iniciatīvas, visiem jābūt vienādiem. Darba devēji atšķir jauniešus no ilgtermiņā strādājošiem. Sākumā ir nepieņemšana, skatās uz tevi no malas, kā jau tas ir ierasts sevi it jāpierada uz ko esi spējīgs. Neviens cilvēks, kā arī es nevienam sākumā neuzticamies, kamēr paši neesam saskārušies ar šī cilvēka darbiem.

Vai jums ir nācies saskarties ar situāciju, kad esošajā darbā neesat apmierināta ar darba apstākļiem, algu, vidi vai ar kaut kādiem citiem būtiskiem aspektiem?

Vairāk ar ko neesmu bijusi apmierināta ir bijis tas, ka nav bijusi īpaši laba komunikācija ar darba devēju. Viņu vēstījums visbiežāk ir: „Esmu augstāks, tu esi zemāks un tev ir jāpakļaujas manam režīmam. Aizgāju no pieredzes, kas man bija viesmīļu amatā, lika izvēlēties vai nu tu paliec un samierinies ar režīmu, ko darba devējs piedāvā, vai nu tev nepatīk un ej prom, tava problēma.

Kāds, jūsuprāt, ir iemesls/i, ka Latvijā ir augsts jauniešu bezdarba līmenis?

Bezdarbs ir saistīts ar to, ka jaunieši nezin paši, ko īsti vēlas, ne jau visiem ir tās iespējas studēt vai strādāt. Jaunieši redz piemēru no saviem vecākiem. Visbiežāk viņi cer uz brīnumu, paši nevēlas strādāt.

Kā, jūsuprāt, varētu Latvijā mazināt jauniešu bezdarbu līmeni?

Tas ir atkarīgs no katra jaunieša individuāli, kāds būs gatavs iesaistīties jauniešu projektos, kāds nē. Pārsvarā tā ir jauniešu vaina, bet daļēji arī sabiedrības vaina. Patiesību sakot, tas ir  ļoti diskutējams jautājums.

Ko vajadzētu piedāvāt jebkuram Latvijas esošam uzņēmumam, jauniešiem, kuri tiek aicināti darbā?

Kā es iepriekš minēju, darba devējam vajadzētu vairāk uzticēties jauniešiem, jo viņiem ir iespēja iegūt jaunas idejas, ko jaunietis nes. Viņš nāk ar visādām idejām, kā arī gandrīz vienmēr piekrīt strādāt pa zemāku summu, jo viņiem vienkārši vajag naudu, lai izdzīvotu. Nevajag baidīties  jauniešiem sniegt iespēju.

Kādēļ Latvijā ir uzņēmumi, kas nepiedāvā jauniešiem darba iespējas, kādas, jūsuprāt, ir to cēlonis?

Nesekošana līdzi laikam, baidīšanās, ka kaut kas var noiet greizi. Ja darba vidē veido komandu, un šī komanda ir gatava uzraudzīt jauno cilvēku, ko viņš dara, vajadzētu viņam palīdzēt. Nevajag baidīties, vajag sniegt palīdzību. Pārsvarā šīs bailes ir par jauniešu mazo pieredzi.

Vai esat atteicis kādam darba devējam piedāvātās darba iespējas un kāds ir bijis to cēlonis/i?

Atteicu darbu, kurā strādāju, bet piedāvātos darbus neatsaku, es šķiroju darba sludinājumus. Situācija, kad aizeju uz darba interviju, kurā piedāvā darbu un nestrādāju, nav bijis.

Ar kādām neveiksmēm jūs esat saskārusies, strādājot ārzemēs?

Iesākumā valoda, ko vajadzēja apgūt, angļu valodas zināšanas pēc 9. klases nebija izcilas, bet viss ātri nokārtojās, brīvi sāku runāt. Neteiktu, ka fabrikā būtu īpašs skatījums uz jauniešiem. Īpaši nekas sarežģītāks nav, viss ir atkarīgs no tavas morālās un fiziskās sagatavotības.

Vai ir kādas īpašas iezīmes ar ko atšķiras darba devēji ārzemēs un Latvijā kādas tās ir?

Latvijā šķiro jauniešus darbos, neuzticas to spējām. Grūti spriest par ārzemēm, nebija saskarsme tieša ar darba devēju salīdzinoši ar Latviju, bet ārzemēs nešķiro, jo, ja tu esi spējīgs strādāt piedāvāto darbu, tad tevi arī pieņem.

Materiālu sagatavoja 2. kursa studente Monta Lorence.

Ja mēs salīdzinātu vidusmēra latvju jaunieti ar Pāvelu Golubevu, tad daudzas lietas sakristu. Vidējā izglītība – check, pastrādājis Anglijā – check, pa blatam atradis darbu – check. Tomēr cik daudzi jaunieši var teikt, ka ir veiksmīgi noorganizējuši divus festivālus un patlaban plāno trešo? Pāvels var, jo viņš ir viens no tiem jauniešiem, kuri ir pie vainas tajā, ka Ogrē jau divus gadus veiksmīgi norisinās festivāls „Cita Vide”. Cik daudzi jaunieši var teikt, ka ir likuši pamatus jaunatnes politikas īstenošanai savā novadā? Pāvels var, jo tieši viņš Jauniešu domes ietvaros atklāja patieso situāciju par to, kas īsti notiek ar jauniešu interešu pulciņiem Ogrē un palīdzēja situāciju uzlabot.

Pāvels, pabeidzot vidusskolu, momentā metās darba tirgū. Šobrīd viņš darbojās kādā nelielā IT uzņēmumā Ogrē kopā ar savu bijušo skolas biedru. Pieminot šo uzņēmumu Pāvels iedegas, jo IT joma viņam ir tuva, un šajā uzņēmumā viņš saredz potenciālu. Par to kā darbošanās jauniešu organizācijās un festivāla organizācijā gūtā pieredze ir Pāvelam palīdzējusi darba tirgū un to, kā viņš nonācis līdz tam, kur viņš ir tagad, var lasīt šajā intervijā.

 Kad jūsu dzīvē bija tas mirklis, kad izlēmāt teikt jāvārdu jauniešu organizācijām?

Pāvels: Nebija viens tāds konkrēts mirklis. Pēc skolas beigšanas, aptuveni pirms 6 gadiem, bija tāds brīdis, kad gribējās kaut ko vairāk. Tad es vēl nezināju, ka ir tādas organizācijas kā „Creativus” vai jauniešu dome. Tajā brīdī es šo interesi attiecīgi apmierināju ar „dīdžejošanu” un dažādu mazāku pasākumu organizēšanu. Vēlāk uzzināju par Ogres Jauniešu domi. Vēlējos vairāk iespējas darboties, tāpēc nolēmu pievienoties. Citādi jauniešiem ir gaužām maz iespēju. No manas puses bija pieprasījums un Jauniešu dome tajā brīdī bija īstais piedāvājums. Tas bija visai impulsīvs lēmums.

Ar kādiem darbiem, kas tapuši pateicoties jūsu līdzdalībai organizācijās, jūs visvairāk lepojaties?

P: Droši vien, ka pats pirmais pētījums, ko izstrādāju Jauniešu domes ietvaros. Lepojos ar to, jo tas bija kā pirmais starts jaunatnes politikas īstenošanai Ogres novadā. Tas bija 2010. gads un visu vairs detaļās neatceros, bet manas darba grupas uzdevums bija uzzināt precīzu budžeta plānojumu, kurš novirzīts darbam ar jaunatni. Attiecīgi dažādiem interešu pulciņiem, burziņiem. Bija jānoskaidro cik speciālistu ir nodarbināti šajās vietās. Tad nu arī staigājām pa instancēm un visu mēģinājām noskaidrot. Projekta beigās bija konference Jūrmalā, kur pulcējās Jauniešu domes pārstāvji no daudzām pilsētām, kuri īstenojuši līdzīgus projektus. Sapazināmies, apmainījāmies ar pieredzi un nodibinājām kontaktus.

Kur jūs sevi redzat pēc 10 gadiem?

P: Droši vien, ka tur pat. Tajā pašā profesijā un firmā. Vienkārši nedaudz citādākos apstākļos. Jauniešu domi un citas organizācijas gan es pilnībā neizslēdzu. Es nezinu vai es varētu pelnīt naudu ar dažādu jauniešu projektu izstrādāšanu, priekš manis tas būtu neiespējami. Šīs organizācijas man ir kā sirdslieta un es nevēlos, lai parādītos kādi kritēriji vai uzstādījumi. Šī darbošanās man ir dabiski impulsīva. Strādāt vēlos IT jomā, jo tā man ir ļoti tuva un arī darbavietas es cenšos nemainīt.

Jūsu, kā iesaistītā, viedoklis par to, cik populāras ir jauniešu organizācijas.

P: Neteiktu, ka tās ir ļoti populāras. Nu jau labu laiku neesmu Jauniešu domē iegriezies, bet agrāk, kad darbojos tajā aktīvi, katru reizi pietrūka cilvēku, kas kaut ko kārtīgi pa īstam darītu. Pārsvarā tur bija jaunieši, kam nebija ko darīt, bet kas gribēja ko darīt. Nedomāju, ka jaunietis var izdarīt tos uzdevumus, kādi ir Jauniešu domei izvirzīti, piemēram, Ogres jauniešu gada balvas organizēšana. Tas ir nopietns pasākums, kurš ir nopietni jāorganizē, bet uzticēts tas tika neprofesionāļiem. Tāpat Jauniešu domei regulāri mainījās vadītāji un nemitīgi bija sajūta, ka līdz beigām kaut kas nav īsti sakārtots. Pēdējos gados gan ir parādījusies ilglaicīgāka vadītāja.

Ko, jūsuprāt, zaudē tie jaunieši, kuri neiesaistās jauniešu organizācijās?

P: Es domāju, ka daudzi no viņiem nemaz pa īstam neapzinās, ko viņi palaiž garām. Ja jaunietis pa īstam pieķeras šim darbam un nopietni strādā, tad viņš tik tiešām var īstenot kādu no savām idejām vai sapņiem. Tā kā neiesaistoties jaunietis palaiž garām iespēju īstenot savus sapņus.

Un ko esat zaudējis jūs tieši iesaistīšanās dēļ?

P: Daži sīki darbiņi un projekti bija no kā nācās atteikties. Bet tā kā lielākais ieguvums bija divu festivālu organizēšana, tad secinu, ka neko neesmu zaudējis. Tikai ieguvis.

Vai jūsu CV ir kādi ieraksti, kas tur nonākuši tieši pateicoties jūsu dalībai organizācijās?

P: Es savu CV tā pa īstam nekad nevienam neesmu sūtījis. Strādāju tur, kur strādāju. Pārējā darbošanās bija saistīta ar uzņēmējdarbību, kur CV nemaz nav vajadzīgs.

Pastāstiet kā jūs nokļuvāt līdz tagadējai darbavietai.

P: Tā teikt pa blatam. Man bija vajadzīgs darbs, un nejauši parunājot ar skolasbiedru viņš izteica piedāvājumu strādāt divatā datorveikalā. Tur bija ļoti mazs kolektīvs 4 cilvēku sastāvā un es izvēlējos tur palikt. Veikals gan vairāk nav, krīzes laikā vadība nolēma to likvidēt. Taču mēs saglabājām datorservisu un interneta pakalpojumu sfēru. Tā nu es tur esmu un netaisos iet prom. Galvenokārt tāpēc, ka tas ir Ogrē un es vēlos palikt un kaut ko darīt tieši te. Daudzi brauc uz Rīgu un pusi algas atdod ceļa izdevumiem un pusdienām, bet man darbs ir 5 minūtes no mājām. Arī darbadiena ir visai dinamiska. Citreiz gan sanāk visu dienu nosēdēt, bet citas dienas paiet braukājot, no klienta pie klienta.

Neesat meklējis laimi ārzemēs?

P: Pareizi! Biju taču 2 mēnešus pastrādāt uz Angliju. Tur gan es rādīju savu CV, kurā bija 2 skolas un nekas vairāk, jo tad es vēl nebiju iesaistījies jauniešu organizācijās. Tomēr nevienam tas CV tur īsti neinteresēja un domāju, ka nekādi organizācijās īstenoti projekti arī nevienam tur neinteresētu. Strādāju fabrikā. Nebraucu ar domu tur palikt. Aizbraucu „pačillot”, patusēt un nedaudz nopelnīt naudiņu. Tad sapratu, ka jābrauc atpakaļ un jāmēģina kaut kas darīt šeit. Atbraucot iestājos Jauniešu domē un jau nākamajā mēnesī sākām īstenot to projektu, par kuru stāstīju.

Jūs strādājāt fabrikā. Bet vai organizāciju biedriem kopumā būtu viegli uzņemties tādu darbu, kurā nav nepieciešama intelektuālā līdzdalība, piemēram, strādāt noliktavā?

P: Es nevaru teikt par visiem, bet domāju, ka uzņemtos. Es personīgi zinu cilvēku, kurš darbojās Jaunieši domē, un tagad strādā tamlīdzīgu fizisku darbu. Daudzi to uzņemtos vienkārši, lai nopelnītu, bet kā vēl viens iemesls ir tas, ka arī tāda pieredze ir vajadzīga.

Jūs pats vēlreiz atgrieztos fabrikā?

P: Latvijā varbūt, Anglijā gan nē. Protams, ja es būtu spiests, tad jau nebūtu kur likties un nāktos vien braukt uz Angliju. Tagad nav tādas vajadzības. Tas pirmais brauciens arī bija vairāk kā sava veida eksperiments, nevis kā nopietns mēģinājums nopelnīt. Bija interesanti. Bet es domāju, ka jaunietim vajag izjust arī to, kas ir fizisks darbs.

Ir bijuši gadījumi, kad darbadevēji meklē potenciālos darbiniekus Jauniešu domē?

P: Nē. Kāpēc? Vismaz manā laikā nekas tāds nebija. Gan jau, ka arī tagad nekas tāds nenotiek. Viss tas process notiek daudz savādāk. Darbošanās organizācijās nemaz nav tik rožaina. Tas ir ļoti smags darbs. No tevis sagaida profesionālu darbošanos un organizēšanu, bet par šo profesionalitāti tu nepelni pilnīgi neko. Ogrē ir tāda situācija, ka nav tādu darbadevēju, kuriem būtu baigā interese iet uz paņemt savā uzņēmumā kādu jaunieti no organizācijām. Neviens nav unikāls. Izklausās stulbi, bet tā ir. Darbadevēji meklē lētāko un labāko variantu. Uzņēmējdarbība nav viegla un tāpat neviens uzņēmuma nopelnīto naudu negrib atdot. Tas ir mans skatījums uz to visu, kā es to redzu un kā tas man apkārt notiek.

Vai jums ir informācija par to vai kāds no iepriekšējiem organizācijas biedriem nu jau pats ir kļuvis par darbadevēju?

P: Informācija nav. Bet man ar iepriekšējo Jauniešu domes vadītāju regulāri ir bijušas sarunas, ka varētu paši mēģināt Ogrē kaut ko uztaisīt, pelmeņu ēstuvi vai ko tamlīdzīgu (smejas). Bet cik es zinu, tad neviens nav kļuvis par darbadevēju.

Kāda ir jūsu ideālā darbavieta?

P: Tur, kur tu neesi piesaistīts pie konkrēta fiziska darba, bet kur tu neesi piesaistīts arī pie konkrētas sēdēšanas. Tur, kur darbs ir saistīts ar aktīvu komunikāciju, bet dažreiz arī kaut ko fizisku. Reāli tas varētu būt Google ofisos vai kādos citos lielajos izstrādātājos. Latvijā tie paši Draugiem.lv ir labs darbadevējs. Noteikti ne fabrikā.

Tātad IT joma, kurā darbojaties patlaban, pavīd arī jūsu nākotnē.

P: Jā, IT ir nākotne un šodiena. Tas ir pats foršākais, kas varētu būt darbā. Tas man ir dabiski ieprogrammēts.

Materiālu sagatavoja 2. kursa žurnālistikas students Guntars Veidemanis