Mēnesis: 2017. gada marts

Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra ēka renovēta pēc projekta, kur galvenā arhitekta paraksti ir viltoti, svētdien vēstīja TV3 raidījums «Nekā personīga». Būvprojekta vadītājs, arhitekts ir galvenā atbildīgā persona, bez kuras paraksta sākt celtniecību nevar. Rīgas pilsētas būvvalde viltojumu nav konstatējusi, projektu akceptējusi. Tagad būvuzraugi ir vērsušies policijā.

2008.gadā Rīgas Stradiņa universitāte izlēma atjaunot un pārbūvēt tai piederošo ēku Anniņmuižas bulvārī 26a, lai izveidotu tur modernu apmācības centru topošajiem ārstiem. Būvniecība kopumā izmaksāja ap 5 miljoniem latu, no tiem 29 000 latu samaksāti par projektēšanu. Konkursā par projekta izstrādi ar zemāko cenu 2009.gada sākumā uzvarēja akciju sabiedrība «Pilsētprojekts», būvprojekta vadīšanu uzņēmās pieredzējušais arhitekts Vitālijs Fjodorovs.

Sākumā darbs ritēja raiti, taču 2009.gada otrajā pusē «Pilsētprojektā» sākās problēmas. Uzņēmums arhitektiem un projektētājiem mēnešiem nesamaksāja par padarīto, lai gan Stradiņa universitāte visus rēķinus maksāja. Fjodorovs turpināja strādāt, taču savu darbu neparakstīja. Lai iesniegtu projektu būvvaldē un projektēšanas firma saņemtu pēdējo maksājumu no augstskolas, kāds cits bija parakstījies viņa vietā.

Pie projekta strādāja vairāki «Pilsētprojekta» darbinieki, arī arhitekte Daiga Atvare. Arī viņa paļāvās uz uzņēmuma vadības solījumiem, ka alga būs, taču tika pievilta. «Kurā gadā bija tas likums par pensijām? Ja pensionārs paliek strādāt, tad zaudē 70% no pensijas. Mums bija seši pensijas gados. Uzrakstīja uzreiz atlūgumu un aizgāja, bet Fjodorovs atlūgumu uzrakstīja, bet neiesniedza. Tā kā viņš ir projekta vadītājs un goda vīrs, viņš gribēja pabeigt savu darbu. Nu un tā viņš nāca uz darbu, algu nemaksāja. Nevienam nemaksāja. Tad kādu krikumiņu samaksāja, tad atkal nemaksāja. Tad mēs gājām uz darba inspekciju un nu.. Viņš vienalga nāca uz darbu un plānojām, runājām,» atceras Atvare.

Atvare iesniedza atlūgumu, bet, tā kā Fjodorovam naudu nemaksāja, viņš vairs neparakstījās. «Sākotnēji bija kādas lapas, ģenplāna lapas, kur viņa oriģinālais paraksts bija, bet pēc tam visi rasējumi – mums bija 17 sējumi apmēram, un katrā sējumā viņam jāparakstās – tie nav viņa paraksti, tie nevarēja būt viņa paraksti,» uzsver Atvare.

Fjodorovs apstiprina, ka projektu nav parakstījis. Viņš atzīst, ka ir piekrāpts, taču taisnību meklēt viņam neesot vēlēšanās. «Tādi gadījumi arī ir bijuši, kad manu parakstu ir viltojuši. Arī šito krimināllietu es vairāk negribu cilāt,» pauda arhitekts. «Nu, vispār piekrāpa, jā. Nu, tā jau nav pirmā reize, kad projektētājus piekrāpa. Man ar visu to piekrāpšanu pret viņiem nav nekādu pretenziju, lai viņi atbild par savu rīcību tur, kā saka, «augšā». Tur viņiem viss tiks pieminēts,» uzskata arhitekts.

No 2009.gada sākuma «Pilsētprojekta» valdes priekšsēdētājs bija Dzintars Skujiņš. Viņš uzņēmumā strādāja jau no padomju laikiem un, tāpat kā citi darbinieki, bija arī uzņēmuma akcionārs. Viņš bija tas, kas mudināja darbiniekus pabeigt darbu un solīja arhitektiem un projektētājiem samaksāt par paveikto, taču to neizdarīja.

Tagad Skujiņš saka, ka neko neatceras. Skujiņa vadības laikā uzņēmums zaudēja vērtīgākos aktīvus. Tostarp 28% kapitālu daļu citā arhitektiem piederošā uzņēmumā «Latvijas projektēšanas sabiedrība», kam pieder miljoniem vērts nams Skolas ielā 21. Par noziedzīgām darbībām, kas vērstas uz SIA «Latvijas projektēšanas sabiedrības» nekustamā īpašuma un finanšu līdzekļu izkrāpšanu, Skujiņam prokuratūrā celta apsūdzība.

Šajā lietā apsūdzēts arī cits «Pilsētprojekta» akcionārs un Skujiņa kolēģis, advokāts Mārcis Miķelsons. 2010.gada sākumā «Pilsētprojekts» bankrotēja. Stradiņa universitātei līdz pat būvniecības sākumam neesot bijis zināms par uzņēmuma iekšējām nesaskaņām. Arī parakstu atšķirības augstskolas darbinieki nav pamanījuši. Tā visus rēķinus apmaksāja un organizēja būvniecību.

RSU Komunikācijas departamenta direktors Edijs Šauers skaidro, ka augstskolai nebija nekādu aizdomu un projekts ritēja savu gaitu. Kad bija jāveic autoruzraudzība, tika izraudzīti citi uzraudzības veicēji, jo pats uzņēmums no šā uzdevuma atteicās, turklāt tam bija iestājusies arī maksētnespēja. «Likuma kārtībā sūtījām arhitektiem no šā uzņēmuma, viņi atteicās no autoruzraudzības, un tālāk mēs likumiskā kārtībā izsludinājām konkursu par autoruzraudzību un to tālāk veica cits uzņēmums,» skaidroja Šauers.

Neko aizdomīgu atšķirīgajos parakstos nesaskatīja arī būvvalde.

Rīgas pilsētas būvvaldes Būvniecības kontroles pārvaldes vadītājs Jānis Belkovskis skaidro: «Attiecībā uz projekta autentiskumu varu minēt, ka nevienai valsts vai pašvaldību institūcijai nav deleģētas tiesības pārbaudīt paraksta autentiskumu. Būvvalde pārliecinās, ka parakstiņš ir, par to, ka šī persona, kas ir parakstījusies, viņa ir tiesīga parakstīties, proti, viņai ir derīgs sertifikāts. Par autentiskumu jāvēršas tiesībaizsardzības iestādēs. Vēl varu minēt, ka projekts sastāv no 7 – 8 sējumiem.

Katrā no šiem sējumiem ir vairākas lapas, uz katras lapas ir vairāki paraksti. Līdz ar to paraksta atšķirību fiziski nav iespējams pamanīt.» Pēc «Nekā personīga» intereses par parakstu īstumu būvvalde ir vērsusies policijā ar lūgumu pārbaudīt arhitekta parakstus projektā un lemt par kriminālprocesa sākšanu.

«Ja šis projekts izrādās viltots, viņš, protams, nav spēkā. Mēs lemjam par šī te akta, ar ko objekts pieņemts ekspluatācijā, apturēšanu un liekam pasūtītājam pārstrādāt būvniecības dokumentāciju,» norāda Belkovskis.

Lai gan šis projekts iesniegts vecā būvniecības likuma laikā, arī jaunais būvniecības likums nepasargātu no parakstu viltojumiem pat tik sabiedriski nozīmīgos objektos kā mācību iestāde.

Pērn Rīgas būvvalde saņēmusi informāciju par pieciem projektiem ar viltotiem parakstiem. Parakstu viltošanu varētu mazināt elektroniska dokumentu aprite, taču tās ieviešana būvniecībā kavējas. Tikmēr negodprātīgiem cilvēkiem ir visas iespējas izlikties par arhitektiem un būvinženieriem, jo atklāt to ir grūti.

Kā var palīdzēt cilvēkiem risināt personiskās vai attiecību problēmas un sniegt psiholoģisko atbalstu? Kā var sekmēt cilvēku rūpes par savu veselību? Un kā palīdzēt tiem, kuru dzīvē ienākusi smagāka vai neizārstējama slimība? Šos un daudzus citus jautājumus, kas ļoti aktuāli gan katram cilvēkam un ģimenēm, gan sabiedrībai kopumā, pēta un praktiskā dzīvē īsteno veselības un konsultatīvie psihologi.

Kultūras nozares profesionāļiem, citu nozaru pārstāvjiem un vidusskolu absolventiem, kas vēlēsies iegūt vai papildināt zināšanas studiju programmās, ko piedāvā Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Latvijas Kultūras koledža, sākot ar šo gadu, ir iespēja studiju kursus apgūt pēc izvēles nepilna laika studijās, tajā skaitā izmantojot tālmācības piedāvājumu.

Ikgadējā izglītības izstādē «Skola» Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) prezentēs vairākas jaunas pirmā līmeņa un bakalaura studiju programmas, informēja RSU Komunikācijas departamenta direktors Edijs Šauers.

Lai tiktu galā ar 21.gadsimta izaicinājumiem, tostarp globalizāciju un demogrāfijas problēmām, Latvijas augstākās izglītības sistēmā tuvākajā laikā jāveic konkrētas un radikālas rīcības, uzskata Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) attīstības prorektors Toms Baumanis.

Baumanis uzskata, ka akadēmiskās studiju programmas jāaizstāj ar profesionālajām, tādējādi nodrošinot studiju praksi un profesionālas kompetences. Akadēmiskajām programmām jāpastāv atsevišķās nozarēs, kas saistītas ar fundamentālām zinātnēm, valodas, vēstures un kultūras studijām.

Studiju programmu akreditācijā jārada finanšu stimuli starpaugstskolu, starpdisciplīnu un starptautisku studiju programmu izveidei. Baumanis uzskata, ka šāda pieeja veicinās resursu konsolidāciju konkurētspējīgāku pakalpojumu radīšanai un strapnozaru inovāciju. Tāpat nepieciešami ekonomiskie stimuli augstākās izglītības spēlētāju brīvprātīgām apvienībām, lai ieviestu efektīvāku pārvaldi un labākus izglītības pakalpojumus.

Baumanis uzsver, ka Latvijas industrijas viedoklis par izglītības kvalitātes atbilstību darba tirgum esot kritisks. Lai nodrošinātu izglītības atbilstību tautsaimniecības vajadzībām, ar izglītību saistītajos lēmumos jāiesaista industrija.

Konventu vai padomju stiprināšana ar nozares industriju pārstāvjiem, Senāta institūtam saglabājot akadēmisko jautājumu lemšanas tiesības, radītu dinamisku un labāku pārvaldību ar augstāku atbilstību darba tirgus vajadzībām, pārliecināts RSU prorektors.

Arī ES fondi būtu jāpadara pieejami augstākās izglītības iestādēm tiešo pakalpojuma «ražošanas» izmaksu segšanai, proti, studiju vides un mācību infrastruktūras uzlabošanai. Pēc Baumaņa domām, par ieguldījumu pamata kritēriju jānosaka līdzfinansēšanas spēja un ekonomiskā atdeve, kas iepriekš netika prasīta, taču bez kuras pakalpojuma konkurētspēju būs grūti celt.

Baumanis skaidrojis, ka nesenā ekonomiskā krīze radīja situāciju, kad sabiedrība sāka uzdot pamatotus jautājumus par Latvijas izglītības kvalitāti. Visbūtiskākais Latvijas augstskolu izaicinājums ir globalizācija.

Vidusskolu beidzējs «pieder» Eiropas izglītības telpai, nevis ekskluzīvi kādai Latvijas augstskolai. Jauniešu vēlme iegūt visplašākās iespējas un zināšanas padara aizvien populārāku izglītības iegūšanu angļu valodā jau vidusskolā. Tieši šī iemesla dēļ vidusskolas beidzējs bieži ir gatavs studēt jebkurā Eiropas augstskolā. Turklāt dažādas ES pieejamās stipendijas, kā arī mācību programmas angļu valodā padara studēšanu ārzemēs arī finansiāli iespējamu, neatkarīgi no vecāku turības. Pazūdot valstu robežām, Latvijas augstskolas tieši konkurē ar citām Eiropas augstskolām, pārliecināts Baumanis.

Viņš uzskata, ka, lai atbildētu šim izaicinājumam, augstskolām ir jāmaina izmaksu un kvalitātes attiecība, visdrīzāk to darot abos virzienos – gan mazinot izmaksas, gan ceļot kvalitāti.

Viens no veidiem, kā samazināt katra studenta izglītības izmaksas, ir palielināt to skaitu. Samazinoties iedzīvotāju skaitam, vietējos studentus ārzemju studenti var aizstāt tikai tādā gadījumā, ja tiek piedāvāti starptautiski konkurētspējīgi izglītības pakalpojumi.

Baumanis uzsvēra, ka ik gadus vismaz četras no lielajām augstskolām – Rīgas Tehniskā universitāte, RSU, Latvijas Universitāte un biznesa augstskola «Turība» kopā uzņem gandrīz 1000 ārzemju studentus. Vidējā studiju maksa 2500 eiro gadā Latvijas tautsaimniecībai piecu studiju gadu laikā nodrošinātu vairāk nekā 500 miljonus eiro lielu pienesumu.

Neveicot nepieciešamās pārmaiņas, šī augstākās izglītības konkurētspējas priekšrocība lēnām saruks, piekodināja Baumanis.

Plaģiātisma līmenis Latvijas studentu darbos sasniedz 10% – tā secināts starptautiskā pētījumā. Cik veiksmīgi Latvijas augstskolas spēj identificēt plaģiātu studentu darbos?

Intervija ar Saulcerīti Briedi, NVA Jūrmalas filiāles ESF projekta „Kompleksi atbalsta pasākumi” karjeras konsultanti. Saulcerīte Briede ikdienā kontaktējās tieši ar  jauniešiem reģistrētiem bezdarbniekiem. Intervijā tiek runāts par NVA pasākumiem jauniešiem bezdarbniekiem, jauniešu motivēšanu, par atsauksmēm, ko sniedz jaunieši, par jauniešu aktivitāti.

Iesākumā jūs varētu nedaudz pastāstīt par NVA piedāvātajiem pasākumiem, aktivitātēm bezdarbā esošiem jauniešiem?

Sāksim ar to, ka NVA jauniešiem bezdarbniekiem piedāvā dažādas aktivitātes un tās nav tikai ESF dotētas  aktivitātes, bet arī no specbudžeta  veidotas aktivitātes. Eiropas   atbalstītie projekti ir „Darba vieta jaunietim”, „Darbnīcas jauniešiem”, un ir tāds atbalsta pasākums jauniešiem ar atkarību  problēmām, vecumā no 18.gadiem (alkohols, narkotikas, psihotropās vielas), kā arī  mēs piedāvājam karjeras konsultācijas, kurās ietilpst individuālās karjeras plānošanas konsultācijas un grupu karjeras plānošanas konsultācijas. Savukārt,  specbudžeta pasākums būs atbalsts jauniešiem brīvprātīgajā darbā.

Ko jaunietim piedāvā tādas aktivitātes kā „Darbnīca jaunietim”, ”Darba vieta jaunietim”,  „Brīvprātīgais darbs” ?

Šie pasākumi ir organizēti, lai jaunieši būtu aktīvi esot  bezdarba statusā, jo bezdarbnieka status tiek piešķirts no 15 gadu vecuma  tiem, kas nestrādā, nemācās vidējā vai vidējā profesionālā izglītības iestādē, viņi meklē piemērotu darbu, mēs palīdzam to atrast. Gan ar mājas lapas palīdzību. Kurā mēs ievietojam vakances. Katru dienu jaunietim ir iespējams skatīt šīs vakances vai nu pēc  jomām , kuras interesē, vai pēc reģiona, kurā jaunietis dzīvo. Mēs to arī rādām un stāstam jauniešu informatīvajās dienās. Kā izmantot mūsu mājas lapu, kā atrast vakances. Jo arī tas ir jārāda un jāstāsta, lai jaunietis saprastu.

Mēs jauniešiem palīdzam ne tikai atrast piemēroto darbu, bet mēs arī noskaidrojam profesionālās interešu jomas. Mums ir speciālie testi, metodikas, anketas , tad mēs uzzinām. Parasti jaunieši strādā paši, pēc tam mēs interpretējam profesionālāk. Mums ir katalogi, pēc katalogiem  mēs pārskatam iespējas. Tā ir iespēja viena no, pirms mēs iesaistām, kādā aktivitātē. Mums ir jānosaka šīs jomas, vai tās tiešām ir atbilstošas jaunietim. Mēs izpētām šīs vakanču pieprasījuma jomas, jauniešu interešu jomas , nu un atbilstoši , ja uz šo brīdi ir piedāvājumi, tad mēs sazvanām darba devēju, sarunājam darba  interviju, un jaunieti jau ātrāk var iesaistīt darba  tirgū. Vēl viens variants ir tāds, ka, ja nav piemērotas vakances,  ja  nav piemērotais darbs, tad mēs piedāvājam šīs iepriekšminētās aktivitātes.  Darba vieta jaunietim ir ar kritērijiem, jaunietim ir 4 mēnešus jābūt reģistrētam  kā bezdarbniekam, vecuma posms ir no 18 līdz 24, 3 gadiem, jo pasākumā drīkst iesaistīties, kamēr nav 25 gadi. Tā palīdz apgūt prasmes, jaunu profesiju, darba iemaņas. Šajā pasākumā  tiek noslēgts darba līgums ar visām sociālajām garantijām, kas jāmaksā darba devējam.  Atbilstoša darba likuma prasībām. Aģentūra dotē  pirmos sešus mēnešus simts latu apmērā , pusi no minimālās algas, pārējos trīs mēnešus  50 latus no šīs minimālās algas, ja persona ir ar invaliditāti, tad algas būs lielākas.

Katrā ziņā jaunieši iesaistās, kaut arī ļoti kūtri .Dažiem liekās, ka alga 200 lati ir ļoti maz. Tomēr darba devēji atrod iespējas, lai  piešķirtu  lielāku atalgojumu. Ir jaunieši, kas strādā, prom nebēg. Ir mums pozitīvās prakses piemērs, ka tirdzniecībā mums ir veikals A/S Fēnikss , SIA Mārksmens, kurā jaunieši tiek apmācīti un paņemti darbā uz nenoteiktu laiku.

Savukārt, darbnīcās jauniešiem ir iespēja apgūt trīs profesijas deviņās nedēļās, katru no profesijām apgūst trīs nedēļu laikā. Līdz ar to jaunietis iepazīstas ar profesiju, apskatās kādas varētu būt prasmes, iemaņas, vai viņam tas patīk vai nepatīk, protams, iepriekš apskatot  vai tās tiešām ir tās jomas, kuras jaunieti interesētu.

Uz šo brīdi, Jūrmalā nav pieteikusies neviena profesionālā izglītības iestāde, kas varētu šo aktivitāti īstenot . Tāpēc mums ir jāpiedāvā jauniešiem Rīga, Jelgava , visas pārējās Latvijas pilsētas. Līdz ar to jaunieši sākumā ir ļoti distancēti, jo viņi pārsvarā vēlās mācīties Jūrmalā. Kaut arī šīs pasākums tiek apmaksāts, teorētiskā apmācība, viesnīca, ceļš turp un atpakaļ. Uz šo brīdi aktivitāti piedalās divas jaunietes. Viena jauniete  mācās Jelgavas Amatu vidusskolā, viena Rīgā. Četri jaunieši jau ir pieteikušies uz šo aktivitāti.

Tad vēl pasākums atbalsts jaunieša brīvprātīgajam darbam, tas ir interesants pasākums, kas daudziem jauniešiem izraisa ļoti interesantas sajūtas, jo daudzi nav iepazinuši to, kas ir brīvprātīgais darbs. Līdz ar to ir dažādas atsauksmes. Vienam liekās, ka 40 lati nekas  nav. Ja runā par izglītības līmeni, te izglītībai nav būtiskas nozīmes. Tie, kas zina , kas tas ir, gan studenti ar augstāko izglītību, izmanto šo iespēju, piemēram, Sarkanais krusts. Pat atsakās no stipendijas, ceļa izdevumu segšanai, šiem 40 latiem. Situācijas ir ļoti dažādas. Šajā aktivitātē drīkst piedalīties līdz sešiem mēnešiem. Vecuma posms, mērķa grupa ir jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem.

Kādas ir atsauksmes meitenei, kura mācās Jelgavā?

Viņa tikko ir aizbraukusi, 18.oktobrī. Nu jau ir otrā nedēļa.  Projām nebēg, viss notiek. Sazvanījos ar skolu, ar jaunieti, viņa paliek, viņai viesnīca ir nodrošināta. Jārēķinās ar to, ka ēdināšana ir paša ziņā.

Kā tiek izvēlēti darba devēji?

Ir dažādas situācijas. Darba devējs pats piesakās, kad mēs izsludinām pieteikšanos. Darba devēju pieteikumos ir minētas darba devēja prasības, tās mēs ņemam vērā. Mums notiek atlase, ja mēs runājam par darba devēju. Tur ir kritēriji darba devējam, kādus drīkstam akceptēt,lai ,piemēram, nav nodokļu parādi. Arī mēs skatām darba prakses vadītāju, kāda izglītība viņam ir. Mums ir arī aptaujas anketas jauniešiem, notiek regulāra anketēšana. Tās ir anonīmas. Tur jaunieši izsaka savu viedokli par praksi to, kas viņiem patīk vai nepatīk, ko viņi ieteiktu uzlabot darba devējam, kādi ir viņa ierosinājumi.  Ir gan pozitīvi ierosinājumi, gan raksta to, kas neapmierina.

Vai šie jauniešu ierosinājumi tiek ņemti vērā?

Viņi tiek ņemti vērā. Mēs runājam ar darba devēju, ja jaunietis, piemēram, nav nodrošināts ar labiem darba instrumentiem, tad mēs izrunājam šo situāciju, lai nerodas nesaskaņas. Lai nav tāda situācija, ka jaunietis atsakās no darba. Mēs iedrošinām jauniešus teikt, risināt. Mums ir pārbaudes akti, mēs ejam un skatāmies, vai ir nodrošināts atbilstoši, kas līgumā ir paredzēts. Tas mums ir jādara, jāskatās.

Kas jauniešus motivē iesaistīties NVA pasākumos, kā viņi ir uzzinājuši par pasākumiem, kas norisinās NVA?

Mums ir informatīvās dienas jauniešiem. Tās ilgums ir viena akadēmiskā stunda, ja ir testi, tad nedaudz ilgāk.  Viņiem ir iespēja iepazīties  ar to aktualitāti, ko mēs piedāvājam, kas tas ir būt bezdarbības periodā, tas nav tā kā bezdarba sēdēt un gaidīt piedāvājumus. Tāpēc mēs esam Nodarbinātības valsts  aģentūra , ka mēs piedāvājam aktivitātes, lai jauniešus motivētu.

Mums ir aptaujas anketa ne tikai darba devējam, bet arī jaunietim, kurā ir jautājums, kā jaunietis ir uzzinājis par NVA rīkotajiem pasākumiem, vai viņiem patīk. Daudzi jaunieši iesaka citiem jauniešiem iesaistīties, piemēram, brīvprātīgajā darbā.

Jaunieši bieži uzzina cits no cita, citi nāk tikai tāpēc, ka vajag, ka vecāki liek, tāpēc ka grib te atpūsties. Jaunieši ir jāmotivē, tas motivēšanas darbs  ir vislaikietilpīgākais. Vairums ir motivēti, tie, kuri nav, tie pēc laika atgriežas.

Kādi jūsuprāt ir galvenie iemesli, kādēļ tik daudzi  jaunieši ir bezdarba? Piemēram, Jūrmalā?

Jūrmalā jaunieši studē, mācās, tāpat ir bezdarba. Ir tādi, kuri vēlās vēl kaut ko apgūt, papildus apmācību, brīvprātīgo darbu kamēr mācās, arī nauda ir svarīga, kāpēc nedarīt to , ko proti, zini un palīdzēt. Varbūt, tas procentuālais līmenis ir tik, cik ir, tāpēc, ka pie mums brauc jaunieši no Rīgas. No tiem, kas iesaistās trešā daļa ir tā, kas iesaistās pasākumos. Katram ir sava situācija, mācības, studijas, bērni, ģimene. Mēs skatāmies, lai iesaistās semināros, kursi, lekcijās, apmācībās neformālā izglītībā, profesionālā izglītībā. Jaunieši iesaistās pasākumos.

Pēdējā laikā jaunieši kā iesāk iesaistīties  aktivitātē vai brīvprātīgajā darbā , nepaiet ilgs laiks, kad jaunieši atrod darbu un sāk strādāt, legāli ar līgumiem.

Tad lielākais vairums  atrod darbu?

Ir dažādi , bet tomēr atrod. Protams, strādā vairāk tie, kuriem ir pārtrauktas mācības, vai arī tie, kuri tikko pabeiguši vidusskolu un nezina, ko grib mācīties vai strādāt. Nepaiet ilgs laiks viņi, tomēr atrod vakances un pieņem piedāvājumus, jo daudzi vēlās būt patstāvīgi.

Kā atšķiras jauniešu ar augstāko izglītību aktivitāte darba meklējumos, no jauniešiem, kuriem ir pamatizglītība, vidējā vai vidējā profesionālā izglītība?

Jaunieši, kuri studē ir motivētāki . Prot organizēt savu laiku, ir iespējas sevi realizēt, cenšas sevi realizēt, viņiem ir savs skatījums , viņiem ir, kā mēs sakām, pievienotā vērtība, viņi savu laiku prot novērtēt vairāk.  Jaunietim, kam ir tikai vidējā izglītība , bez profesijas, tad viņi ir piezemētāki, viņi nelec tik augstu, bet ir dažādas situācijas. Mums , tikko bija jaunietis ar pamata izglītību, kurš vēlējās pietiekami augstu atalgojumu, bet ,ko tad viņš pienesīs tam darba devējam, viņš nevarēja motivēt. Ambīcijas ir atkarīga no izglītības.

Paldies par  interviju, tas arī būtu viss.

Lūdzu, galvenais ir jāsaprot, ka iespējas ir. Vienmēr būs kāda izeja, ko piedāvāt.

Materiālu sagatavoja 3. kursa žurnālistikas studente Anita Mihaeljana

Ziņojam, ka šorīt Rīgas Stradiņa universitātē (Dzirciema iela 16) tika konstatēti dūmi ēkas C korpusā. Nostrādāja trauksmes signalizācija. Ēkas iemītnieki tika izvadīti pagalmā.

Šobrīd celtnē atrodas ugunsdzēsēji, kas meklē dūmu avotu. Studenti ziņo, ka gaisā jūtama dūmu smaka, bet nekādu draudu pazīmju neesot.

Mācības A, B, C korpusos ir atceltas, tie ir slēgti.

Ziņosim par svarīgiem jaunumiem.

Papildinājums:

9:57 – Ugunsgrēks nav bijis. Uz jumta nosvila elektromotors. Dūmi aizgāja šahtās. Tagad notiek vēdināšana, ēka pilnīgi droša. Ziņo RSU tvitera konts.

Katru pirmdienas vakaru no plkst. 21:00 – 23:00 Andris un Ralfs radio raidījumā “BUDUĀRS”!

Vēlamies atzīmēt, ka šo raidījumu jāklausās http://mixlr.com/runaskalak/ un nevis jau ierastajās “Runā Skaļāk” straumēšanas vietās.

Muzikāli un informatīvi pavedinošs raidījums “BUDUĀRS”. Studijā izslēdzam gaismu, atskaņojam starp sarunām guļamistabas, nakts atmosfēras un sildošu mūziku. Runājam brīvi par dzīvi, attiecībām un seksu, kā arī padalamies ar padomiem un pikanti arī pasmejamies par visu. Par nopietno nedaudz nenopietni. Piešķir pirmdienas vakaram jaunu un vieglāku jēgu.

Uz tikšanos Buduārā.

Linda Karpenko ir 20 gadus veca Rīgas Stradiņa universitātes, žurnālistikas programmas 2.kursa studente, kura paralēli studijām arī strādā. Pēc vidusskolas beigšanas vai jau studiju laikā ievērojama daļa jauniešu sāk meklēt darbu. Daļai jo jauniešiem tā ir pirmā darba pieredze, citiem tā jau ir lielāka, piemēram, darbojoties kādos vasaras projektos. Linda līdz šim ir strādājusi divās darbavietās un viņai jau ir izveidojies priekšstats par to, cik viegli vai grūti jaunietim ir atrast darbu, kā arī vai jaunieši vispār vēlas strādāt šāda veida darbavietās.

Linda, Kur Tu šobrīd strādā?

Šobrīd es strādāju viesnīcā „Maritim”, restorānā par viesmīli.

Tu mēģināji atrast darbu uzreiz pēc vidusskolas vai jau studiju laikā?

Tad, kad es pabeidzu vidusskolu, tad man nešķita svarīgi atrast darbu, bet, pabeidzot pirmo kursu, es sapratu, ka darbs ir nepieciešams, jo mēs esam pieauguši cilvēki un mums ir vajadzīgi savi līdzekļi. Es biju atradusi vasaras darbu picērijā, kas atrodas lidostas teritorijā, taču šobrīd es no tā darba esmu aizgājusi.

Pati izdomāji, ka gribi strādāt vai varbūt vecāki ieminējās, ka pietiks sēdēt mājās?

Protams, vecāki vienmēr izrāda kaut kādas iniciatīvas, bet es tomēr pati biju nonākusi līdz tādam punktam, ka es sapratu – man pašai būtu jāsāk pelnīt nauda, lai es no vecākiem naudu vairs neņemtu. Vecāki, protams, ir priecīgi, ka es šobrīd strādāju.

Kāpēc tieši „Maritim”? Nebija citu izvēļu?

Es tāpat kā ļoti daudzi cilvēki darbu meklēju caur paziņām, kas ir, iespējams, viena no visātrākajām un vieglākajām iespējām kā sameklēt darbu. Tā kā šajā viesnīcā strādā mans ģimenes loceklis, tad es vienkārši ieminējos, ka es arī gribētu meklēt darbu, un viņš piedāvāja iespēju apvaicāties savas darbavietas vadībai par iespēju tur strādāt. Tā arī es tur šobrīd strādāju.

Tātad faktiski tu darbu atradi ar pazīšanos un tu nemeklēji darbu visādās nodarbinātības mājas lapās internetā?

Nē, bet vasaras sākumā pirms es atradu darbu picērijā, es biju meklējusi darbu sludinājumos visos iespējamajos portālos, taču tas ir daudz grūtāk un iespēja, ka es darbu atradīšu ar portālu palīdzību ir daudz mazāka kā ar draugu palīdzību.

Kāda bija tava pirmā doma par tavu pirmo darbavietu? Tieši pirmās emocijas, kad saprati, ka patiešām strādāsi te, nevis kaut kur citur.

Kad es atradu darbu „Maritim” es biju diezgan pateicīga par to. Es biju priecīga, ka man nav jāstrādā piecreiz nedēļā, bet es pati varu veidot savu grafiku. Protams, man maksā mazliet mazāk nekā picērijā strādājot, taču tas ir tik daudz, lai es varētu izdzīvot.

Varbūt tu nemaz necerēji šobrīd iegūt darbu, kas nebūtu apkalpojošajā sfērā, vai tomēr mēģināja arī kaut ko citu?

Nu, mans mērķis šobrīd bija iegūt jebkāda veida darbu, lai nopelnītu naudu. Protams, vislabāk būtu, ja es būtu atradusi darbu, kas ir saistīta ar manu profesiju.

Meklēji tāda veida darbu?

Es meklēju. Meklēju darbu žurnālistikā vēl vasaras periodā pirms picērijas, taču prasības tur bija diezgan lielas un es neuzskatīju, ka es esmu pietiekoši spēcīga šajā jomā, lai es varētu pildīt to darbu kvalitatīvi.

Nebija bail no tā, ka šis darbs ir tik atklāts, ka tev ir jāapkalpo cilvēki?

Man bija bailes jā. Man bija uztraukums, piemēram, nest tās pašas paplātes ar traukiem. Man bija jāzina kā pareizi savākt traukus no galdiem, ka nevajag celt šķīvjus pāri klientu galvām, ko es pāris reizes izdarīju, kas nebija īpaši labi. Pašā sākumā ir satraukums par to vai tu dari pareizi, vai tu dari nepareizi, un kas tev būtu jādara citādāk. Bet ar laiku tu pierodi un saproti, ka tas nav nemaz tik grūti.

Pieminēji šīs te vajadzīgās prasmes. Vai bija kaut kāda veida apmācība pirms darba sākšanas?

Vispār es iekārtojos darbā bez nekāda kontakta ar vadību. Viss notika ar mana brālēna starpniecību. Viņš iekārtoja mani šajā darbā, viņš mani arī apmācīja, parādīja kur kas atrodas un kas man jādara. Protams, es uzreiz negāju apkalpot cilvēkus personīgi – pieņemt pasūtījumus, pienest dzērienus un tamlīdzīgi. Kopumā mani apmācīja mans brālēns, bet tagad es mācos pati un skatos ko un kā dara citi.

Kā reaģēja tavi draugi, ģimene, kad pateici, ka esi atradusi darbu „Maritim”?

Vecākiem es neko neteicu pirms es tur nesāku strādāt. Kad es pateicu, tad mamma bija pārsteigta un priecīga, ka es pati esmu izlēmusi pelnīt sev iztiku. Visi pārējie ģimenes locekļi arī bija priecīgi.

Nekādas zināšanas no tevis neprasīja? Kaut vai valodu prasmi.

Nē, prasību nebija. Protams, ir ļoti nozīmīgi, ka es saprotu gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodu, jo viesnīcā tomēr uzturas ārzemju cilvēki.

Kāds bija tavs pirmais iespaids par darba devējiem un darba kolēģiem?

Iespaids noteikti bija un ir pozitīvs. Visi darba kolēģi ir līdzīgā vecumā kā es. Vairums no viņiem strādā profesionāli, jo ir ieguvuši attiecīgo izglītību. Viņi visi bija draudzīgi, pretimnākoši, lai gan situācija bija citādāka, jo visi zināja, ka es esmu brālēna radiniece. Visi to zināja, viņš to visu bija laicīgi pateicis, taču visi mani pieņēma ļoti draudzīgi. Ar vadību man ir neitrālas, ļoti oficiālas attiecības.

Tātad tev šis darbs patīk un apmierina?

Jā, man šis darbs patīk. Es to varu apvienot ar studijām, strādāju pāris dienas nedēļā 8 stundas dienā.

Tu pati veido savu darba grafiku skatoties uz lekciju grafiku vai to dara darba devēji?

Mums ir tāda funkcija kā „brīvdienu kastīte”, kur līdz katras nedēļas piektdienai 12.00 mums ir jāieraksta brīvie datumi, kuri mums ir nepieciešami nedēļas laikā. Cilvēks, kurš veido grafiku to visu ņem vērā un sastāda mūsu grafikus.

Paralēli studijām tu kādu citu darbu nemeklē?

Nē, šobrīd nē. Protams, būs jādomā par prakses iespējām, kas jau sāk kļūt par diezgan aktuālu jautājumu.

Ko tieši tev ir devis darbs? Visādā ziņā.

Piemēram, nākotnē, kad pie manis brauks cilvēki es būšu spējīga viņiem uzklāt ļoti solīdu galdu, zināšu kur kas stāv. Tā, protams, ir visvienkāršākā lieta. Tāpat varu minēt arī spēju komunicēt ar visdažādākajiem cilvēkiem, jo katru dienu mēs sastopam dažādu vecumu, tautību cilvēkus un man ir jābūt spējīgai pielāgoties viņu prasībām.

Kā tu uzskati – tieši šīs apkalpojošās sfēras darbs, kur tradicionāli biežāk nodarbina jauniešus, vai šīs darbavietas ir pietiekoši labas studentiem un, vai vajadzētu izmantot šīs iespējas?

Manuprāt, jauniešiem manā vecumā šādas darba iespējas ir jāizmanto. Ļoti svarīgs aspekts ir tas, ka viņi nespēj atrast darbu, kas ietilptu viņu kvalifikācijā. Šie apkalpojošās sfēras darbi nav pārāk grūti, visu var ātri iemācīties, un tas neprasa nekādas milzīgas zināšanas un prasmes.

Tavuprāt, jaunietiem pēc vidusskolas ir grūti atrast darbavietu? Kaut vai jau studentam.

Tas ir atkarīgs no katra cilvēka, jo es savas abas darbavietas esmu atradusi ar pazīšanos. Tas ir viens no variantiem, kas ir ļoti ātrs un efektīvs. Protams, ir cilvēki, kuriem paveicas atrast darbu visādos portālos vai sludinājumos, bet tur arī neko nevar zināt.

Kā ir ar piedāvājumiem? Tie ir daudz vai maz?

Piedāvājumi ir ļoti daudz.

Visādu sfēru vai tikai apkalpojošās sfēras?

Dažādās sfērās. Kad es meklēju darbu, tad bija miljoniem sludinājumu tirdzniecības veikalos, restorānos, kur jau bija nepieciešamas dažas prasmes. Tieši apkalpojošajā sfērā piedāvājumi ir pietiekoši, bet jautājums ir vai tas jaunietis vēlas to darbu.

Manuprāt, jaunieši ļoti reti vēlas strādāt apkalpojošajās sfērā pat ja viņiem nav darba.

Jaunieši kaut ko vēlas, viņi augstu tēmē, taču tajā mirklī viņi to nevar dabūt. Tas arī attur tos jauniešus no darba meklēšanas. Viņi labāk sēž mājās. Viņi nesāk ar mazumiņu, taču tas tāpat būs ieraksts CV, lai arī cik mazs tas būtu, taču meklējot darbu kādā līdzīgā sfērā, tā darba pieredze uzreiz būs redzama.

Cik ilgi domā turpināt strādāt šajā darba ietā? Līdz prakses sākumam?

Es noteikti gribētu praksi apvienot ar darbu „Maritim”, jo man tur nav daudz jāstrādā.

Vai ir kāda iespēja tikt paaugstinātai arī šajā darbavietā?

Es jau šobrīd esmu mazliet paaugstināta, jo es strādāju 10.stāva restorānā, kas skaitās tā kā paaugstinājums, jo tur ir augstāks līmenis, taču es neuzskatu, ka es esmu pietiekoši kompetenta, lai tur būtu, bet darba devēji uzskata, ka nav neviena cita cilvēka, kas varētu tur strādāt, jo es strādāju tuvu šai darbavietai, kas viņiem ir svarīgi, jo viņiem ir izdevīgi nemaksāt par taksi, par nokļūšanu darbavietā.

Kāda ir tava nākotnes vīzija tieši saistībā ar darbavietu?

Es, protams, negrasos tur palikt visu savu mūžu, es grasos atrast darbavietu, kas saistās ar manu profesiju. Vislabākais variants būtu, ja es atrastu praksi, kas man vēlāk arī nodrošinātu darbavietu. Jāmēģina atrast pēc iespējas labāku prakses vietu, kur man patiktu strādāt

Tu pieļauj iespēju, ka tu vari sākt strādāt savā sfērā tieši pateicoties praksei vai, tomēr varētu arī beigt augstskolu un tikai tad meklēt darbu žurnālistikā?

Es nezinu, es domāju, ka tas viss būs atkarīgs no visādiem ārējiem apstākļiem. Ja man piedāvās apmaksātu darbavietu vēl studiju laikā, tad, protams, es to pieņemšu neapdomājoties, jo tas ir tas, ko es vēlos darīt, bet neko nevar zināt.

Materiālu sagatavoja 2. kursa žurnālistikas students Raivis Šveicars